Kā nogurdina tā sišanās pret sienām vienā un tajā pašā kultūras telpā, kultūrkubā, ha, kultūrblokā. Sienas no betona, visu laiku, tie paši dzejoļi un sejas. Izlasītās grāmatas, izdomātās domas, viedokļi, tas vispār lamu vārds. Reizēm ieraugi kaut kādu vēdlodziņu, sīku spraudziņu, mēģini izlīst laukā, kur gaisma, bet tur vienkārši luminiscējoša skābe izlieta. Kurā brīdī tu visu saprati? Kurā brīdī savilki bilanci. Un kāda ir mana apsūdzība? Nē, tu pasaki. Visu laiku tiek iesaukti liecinieki, nāk rindām - mēteļos, šallēs, beretēs, spilgtās maiciņās tādās, ar lieliem izgriezumiem, nodzied Radiohead dziesmiņu, noskaita Ingas Gailes dzejoli, parāda bildes no Londonas, grabošiem auskariem, plandošiem lakatiem, matiem kā mākoņiem, klēpjos un bāriņos. Visi tie negatīvi, dzejoļi, gleznas, subtitri, dzērieni cauršūti kā lappuses manā lietā. A man, man veikals vaļā. Jūs jau sen pamanījāt, vai ne, tikai neteicāt.