Kāds tur brīnums, ka līdzās ieraudzīts trakums (čok-čok nozīmē) liek norobežoties. Dzelzceļa stacijas mazajā pasta nodaļā, kur tolaik pavadīju daudz laika, laizot pastmarkas un izkopjot Markesa Pulkveža lomu nekad neiestudētā izrādē, reizēm mēdza ieklīst traka sieviete ar bērniņu uz rokām, kliedza, ārdījās, mētāja bērnu pa gaisu, nāca visiem klāt un dziļi skatījās acīs. Man bija ļoti bail, vienreiz pat izskrēju viņas dēļ ārā.
Bet tad atkal citreiz, kādā trešajā ceturtajā klasē pēc ritmikas nodarbības lielajā aktu zāles spoguļsienā mans skatiens sastapās ar Ilzes skatienu. Neko jau, vienkārši saskatījāmies tā ilgāk, domāju pajokot un izvalbīju acis nedabīgi lielas, it kā mēdoties, it kā tāpat vien. Ilze pēc tam iejuka citu meiteņu vidū, dzirdēju tikai nočukstam – psihā, psihā.
Pēc pēdējo dienu ārprāta lēkmēm (es atvainojos par hiperbolu, bet nezinu, kā lai to nosauc) es it kā saprotu savu draugu norobežošanos, kuram tad gribas kaut ko tādu redzēt, neomulīgi taču. Turklāt man tiešām vienmēr ir licies, ka saglabāt veselu prātu varētu būt daļa no dzīves jēgas, nesajukt un noturēties. Krāsot baltu melnumā. Bet tagad attopos pie saplīsuša kaleidoskopa. Apceļo pasauli savā televizora ekrānā. Pdš, pdš!