es redzu lielus melnus neregulārus laukumus, kas pārņem manu prātu, apklāj saprātu, aizmiglo acis. ja kāds cits man to stāstītu, es teiktu - saņemies, nu beidz, izvēlies laimi, lalalā, galu galā - beidz izrādīties ar savām skumjām, savācies un tad ej uz ielas. bet es nevaru, visu vakaru noraudāju, šorīt atkal. pamodos - visa palodze norakstīta ar sarkanu tinti - gļēvule gļēvule gļēvule. sastrīdējos vakar ar diviem labākajiem draugiem, pēkšņi likās, viņi vainīgi, ka ļauj tiem melnajiem neregulārajiem laukumiem mani apklāt, ka kādam taču vajadzētu stāvēt sardzē ap mani pret tumsu, bet viņi nav vainīgi. es vienkārši netieku ar sevi galā, es nevaru nostāvēt kājās un, kad krītu, uzreiz kādam virsū, sabrūku atstutējusies. kuram gan kaut kas tāds var patikt. jo mēs taču nemeklējam nogruvumus otrā cilvēkā, bet mieru, stabilitāti, harmoniju, nu to trūkstošo. nogruvumi jau katram pašam pa pilnam. aizsūtīju atvainošanās zīmītes. viens no viņiem pa nakti piezvanīja novēlēt labu nakti, bet neteica, ka piedodot. man nav miera un skaidrības. un es nezinu, no kā tas ir.