"Laime · tur · vien, · kur · miroņi · trūd · - · lūdz · Dievu, · lai · piesūta · trieku!"

Sākums no Bleika Auguries of Innocence

Kādēļ latviski?

kā tad? - krieviski?

Oriģinālā.
Šķiet, angļu dzeja tulkojumos izklausās ļoti sausa.
Patiesība tas pats ir ar E.Po sacerējumiem latviskajā tulkojumā. Angļu valodai pašai par sevi piemīt tāds kā iekšējs dzejiskums un emocionalitāte (kāds, piemēram, nav vācu valodai, bet ir tai pašai krievu un ļoti izteikti (cik man kāds zinātājs stāstījis) ir arābu valodai). Tādēļ tulkojot tos autorus, kas savas tekstuālās konstrukcijas būvē tieši uz šī valodas dzejiskuma un emocionalitātes pamatiem, zūd ļoti būtisks slānis un rezultāts (lielākoties) ir diezgan pliekans un virspusējs teksts (apmēram kā klausīties mūziku caur vāju atskaņotāju, kas nespēj izteikt visu ieraksta skaņas diapazonu). Lai gan, liela nozīme, protams, ir pašam lasītājam.

neoponēju apgalvojumam, ka oriģināls allaž ir baudāmāks, bet norādu, ka labāk tulkot, nekā galīgi netulkot, jo neviens tāpat nekad visas valodas iemācīties nespēs. Tiem, kas spēj lasīt attiecīgajā valodā ir priekšrocības. Tādi diemžēl nav visi.

Jā, bet šis attiecīgais tulkojums, manuprāt, nekam neder. Patiesība tas arī ir tulkojums, nevis atdzejojums. Bez ritmikas un plūsmas, ar tādu vieglu zobu sāpes sajūtu lasāms. Būtu vismaz dažas atskaņas saliktas. Neesmu nedz Bleika, nedz liels dzejmīlis un vispār nesprotu - kāpēc es te cepos, bet nē... Zūd, zūd tas saturs tomēr pamatīgi.

Salīdzini:
To see a world in a grain of sand
And a heaven in a wild flower,
Hold infinity in the palm of your hand
And eternity in an hour.
A robin redbreast in a cage
Puts all heaven in a rage.
A dove-house filled with doves and pigeons
Shudders hell through all its regions.
A dog starved at his master's gate
Predicts the ruin of the state.
A horse misused upon the road
Calls to heaven for human blood.
Each outcry of the hunted hare
A fibre from the brain does tear.
A skylark wounded in the wing,
A cherubim does cease to sing.
The game-cock clipped and armed for fight
Does the rising sun affright.

Jā, Bleiku tulkot, man liekas, ir tīrākais neprāta darbs. Uzdūros reiz Vizmas Belševicas tulkojumam un tas arī grieza ausīs. Bet, nu, ko lai mēs nabaga letiņi iesākam?

Smilšgraudā ieraudzīt pasauli
Un debesis pļavas ziedā,
Satvert bezgalību plaukstā
Un mūžību stundā.
Sarkankrūtītis ieslodzīts būrī
Liek debesīm nodārdēt dusmās.
Un baložu pārpilnais krātiņš
Satricina elles kaktus visdziļākos.
Pie saimnieka durvīm badā mērdētais suns
Ir zīme tam, ka valsts būs par graustu.
Uz ceļa sāpēs nomocīts zirgs
Lūdz debesīm cilvēka asiņu.
Mednieku vajāta zaķa kliedziens
Plēš pušu smadzeņu šķiedru.
Cīruļa ielauztais spārns,
Liek ķerubam beigt savu dziesmu.
Gailis, kas bruņots un audzēts ir cīņai
Bailēs sagaida austošo sauli.

Tava versija? vienmēr domāju par to, cik ļoti nākas vai drīkst atvirzīties no oriģinālteksta. Ko Tu pats domā?

Jā, kaut kā tā. Tāda kā prikola pats pamēģināju izteikt divas pirmās rindiņas un aizgāja...
Ar to problēmu (oriģinālteksta struktūra vs. stilistiski pieņemams un lasāms teksts) pašam nācies saskarties. Piemēram, tulkojot juridiskus vai tehniskus tekstus svarīgāk tomēr ir saglabāt oriģinalteksta būvi, pat tad ja stilistiski sanāk neveiklība. Savukārt, literatūrā/dzejā visām varītēm censties saglabāt oriģinālvalodas strukturālo kārtību tulkojuma valodā šķiet galīgi garām. Šeit ir jāsarijās oriģinālteksts, tas jāsagremo un jālaiž ārā tādā formā, kāda tulkojuma valodā būs piemērotāka. Jā, galu galā tulkošana un interpretācija ir sinonīmi. Galvenais ir saglabāt to kodoli/serdi, bet ārējo slāni - formu un struktūru ir jāpiemēro tulkojamai valodai, nevis otrādi.