Otrā aizstāvības runa pēc apjoma būs diezgan līdzīga pirmajai. Krāpšanas (un vispār jebkuram noziegumam) pierādīšanai vajag objektīvo un subjektīvo pusi, tas ir, kaut kas slikts ir izdarīts un - pievēršam uzmanību, vajag pierādīt - tas noticis ar ļaunu nodomu. Pierādi nu, ka ejot uz tikšanos ar kādu juristu, kurš gatavo līgumu, ir bijis ļauns nodoms kādu apkrāpt, pie tam, apkrāpšanai vajadzētu pēcāk būt notikšai (iestājušās ļaunās sekas) un nepārprotami pierādīt, ka apsūdzētais šīs ļaunās sekas ir vēlējies. Ne līguma slēgšanai ļaunas sekas bija (no slēgšanas rodas tikai saistības - darīt darbu vienam un maksāt otram, un kas tas vispār tāds par izgudrojumu "fiktīvs līgums"?), ne arī kaut viena pierādījuma par nolūku. Prātiņ nāc mājās, atbilstoši prokuratūras versijai, līgums taisīts ar domu savākt visus 53M, pretī neizdarot neko. Tāds nolūks pierādīts nav nekādā veidā, pašā apsūdzības tekstā ir pat apgalvojumi, kas ar šo versiju pretrunā, tā aizstāvis, kā arī "apsūdzība formulēta ļoti nesaprotami, bet par apsūdzības stilu jau izteikt viedokļus nav paredzēts. Ja vairākkārt lasa un rūpīgi iedziļinās, tad būtību var saprast."

Tiesa ar zināmu īgnumu pārtrauc aizstāvi Klotiņu uz brīdi, kad viņš akadēmisku ieradumu vadīts izvēršās par tiesību teoriju. Tā nevajagot, jārunā par faktiem, apstākļiem utt.