LVRTC valsts pilnvarnieks (bijušais, protams) liecināja atbildot uz prokuroru jautājumiem. Sākumā raiti, vēlāk palielinās ironijas deva un papildus paskaidrojumi atbildēs. Bet kā gan savādāk atbildēt uz jautājumiem, kurus uzdod apsūdzība? Tur taču katrs jautājums ir kā apsūdzība. Pierādījumi bezdarbībai nav kūpošs revolveris apsūdzētā rokā, kas fiksēts notikuma vietā. Te pierādījumi ir paraksti uz protokliem, vēstulēm, līgumiem utt. un vienīgais svarīgais ir saprast, kas ar to domāts.

"Beidziet te skaidrot par "normālo praksi", tas nekā nemaina to, ko jūs esat izdarījis. Atbildiet uz jautājumiem par sevi, nevis stāstiet normālo praksi", Tiesa ir manāmi neapmierināta par garām atbildēm un ironizēšanu. Jautājumi beidzas ar diskusiju par to, vai pilnvarnieki formāli pildīja balsošanas mašīnas funkciju lēmumam, kuru jau bija pieņēmis ministrs (slēgt līgumu ar KML), vai tomēr lēmums bija brīva viņu izvēle. Izskatās, tiesas sēdē vēl kādu reizi ieraudzīsim Gorbunovu, pilnvarnieki pa visiem kopā tomēr diezgan daudz pacentās šajā ziņā. Tā sajūta bijusi, ka ministrs jau ir pielēmis, kaut viņa rezolūcija "Piekrītu" īsti nepasaka, kam.