Nekā nebija, apsūdzēto pratināt tā īsti beigt nevar. Daži aizstāvji un, īpaši, prokurors Zelčs kaut kur atraduši vēl veselu kaudzi jautājumu, pamatā tādus, kuri radušies klausoties atbildes uz jau uzdotajiem jautājumiem. Pie tam, jautājumi, rādās kļūst arvien vairāk. Tiesas priekšsēdētājs nemaz neslēpj savu sašutumu.

"Par šo aspektu mēs visu jau noskaidrojām iepriekšējā sēdē!", tā tiesa.
"Man atzīmēts, ka nē!", tā Zelčs, pats gan uz vienu no iepriekšējām pratināšanām nav bijis klāt.

Pratināšanas gaita (trešajā dienā) jau ieguvusi pabaismīgu noskaņu, ņemot vērā, ka pratināmais ir dzimis un audzis ASV. Pratināšana tāda stipri hrestomātiska, parāda kaut ko no šejienes tiesībsargu domas lidojumu citu civilizāciju tiesisko telpu kontekstā. Labi, Piliksers vēl ar cita laikmeta pieredzi, bet Zelčam vecums varētu būt ap 30.

"Vai jūs brīvprātīgi kļuvāt par valdes priekšsēdētāju?"
"Nu tā pierunāja"
"Tad jūs piespieda kļūt?"
"Varētu teikt nolika fakta priekšā - Tev jābūt, un es kļuvu."
"Vai jūs brīvprātīgi parakstījāt piekrišanu kļūt par valdes locekli?"
"Parakstīju - ko???"
"Piekrišanu."
"Kādu piekrišanu?"
"Kļūt par valdes locekli."
"Kas tā tāda, kāpēc man tāda būtu jāparaksta?"
"Reģisgtrējot uzņēmumu Latvijas republikā, tas ir dokuments, kurš jāparaksta katram valdes loceklim. Kopija pievienota krimināllietai", prokuroru skatienos uzvarošs spīdums un tāda kā neizpratne.
"Kam tas vajadzīgs, kas šim dokumentam ir otra puse?" - te sāk izskatīties, ka pratināmais jau pratina prokuratūru
"Tas ir apliecinājums"
"Neko par tādu nezinu. Kāda nozīme šādam parakstam, kāda vispār nozīme, ko esmu parakstījis?"
"Jūs esat parakstījis Apliecinājumu!"
utt.

Līdz Tiesa pārtrauc Zelču pusvārdā, liek sagatavoties un sola pratināšanu turpināt nākamajā sēdē.
Arī beidzamais apsūdzētais, kurš vēl bija solījies uz jautājumiem atbildēt, savu lēmumu maina.