A tā gribas sirdi izdot uz īri. Iedomāties, ka tā ir maza īres istabiņa. Silta jumta istabiņa, kur agros rītos mazliet padrebināties, bet kur pa dienu tev pāri slīd saules stari un palo putekļains buls. Un ir iespēja pieiet pie plaukta, kur drūzmējas haotiski samestas grāmatas, lai pašķirstītu atmiņas, tad atlikt atpakaļ plauktā un gadiem ilgi nekur negremdēties, tik zināt, ka ar tevi tur noticis. Notikusi dzīve, lai arī kāda tā nebūtu. Jo citas jau nebūs. Pārējās interera detaļas nav nemaz apraksta vērtas. Ja nu vienīgi mājīgas mēbeles, kuras ik dienu silda saulīte. Nu un jā, kārtīga īrnieka meklējumi. Civilizēta vakara bohēma ir ļauta. Ja vien reibst no manis.