Pirmais ieraksts
Tā Kunga divi tūkstoši dividesmit un piektā gada vilku mēneša otrajā dienā esmu lēmis – un šis ir cieši neprātīgs lēmums – ik pa brīdim ierakstīt savas domas šeit. Ne tāpēc, ka domas būtu sazin cik svarīgas, jo svarīgas domas pasaulē vispār parādās ne biežāk kā ļaunā feja Zāļuzine Haufa pasakā par Gardeguni, bet tāpēc, lai vispār piespiestu sevi domāt dienās, kad domāt negribas. Un šodien ir viena no tādām dienām, kad prokrastinācijas spitāļu vaina grauž manu nekrietno dvēseli un visas galvā ienākušās prātīgās domas par nekavējošu vajadzību ķerties pie darba pārvērš kaut kādā nesakarīgā pumpiņrasā vai heisāhopsā. Neko citu nevaru sev apsolīt, kā tikai garus teikumus, slinki saskaņotu interpunkciju, pluskaini nelīdzenu izteiksmes veidu un – pāri visam – nīgrumu. Tad nu lai aiziet jūriņā Tā Kunga plosts ar piezīmi, ka dzērumā nerakstu. Bet, ja rakstu, tad neatzīstos. Bet, ja atzīstos, tad sameloju. Pagaidām viss.