...
Vēss paliek. Nu kā parasti pēc jaungada. Kaimiņienes Rutas dotais japanoamerikāniski klasiskais televizors ar nonesto pogu vāciņu, kuram esmu skāries klāt labi ja dažas reizes, vēl joprojām stāv virtuvē. Kaķis kāsē un vemstās arvien trakāk. "Sievastēviņš" pirms jaungada bija atbraucis. Opaps. Iesita pārdesmit naglas aiz nekā darīt. Tā ir viena tāda terapeitiska vectēvu nodarbe, paņemt vilcienu no kaut kādas liepājas un pasist naglas vai kaut ko pazāģēt. Neesmu dzirdējis, ka dakteri ko tādu nozīmētu 80-gadīgam cilvēkam, bet man liekas, ka ir veselīgi.

Lielās kompotu bundžas, kuras aiziet nebūtībā, kaut vai nakts vidū nemanot. Gudro operatorīšu lēnīgās darbības, pārsteidzoši lēnīgs ēters. Doplera efekts optiskajos kabeļos, kuru serdeņu mikroskopiskās šķembas, sprāgstot Latvijas pelēkajai ekonomikai, ir ieēdušās dziļi cilvēka pakausī. Tik dziļi, ka viņš jūt tos kā papildus acis. Viņš ar tiem redz tikai visādas plastmasas pakaušu protēzes, bet tā viņām šķiet kā vesela brīnumainu noslēpumu pilna pasaule. Tur ir arī bārbijas, tikai bez keniem. Kenu vietā ir maska4kas urlu action figūriņas ar bembjiem. Un patiesībā tās urlas ir anālās prostitūtas, kuras ar savu "eksistenci" palīdz labāk absorbēt tās šķembas pakausī. Daudziem no mums pietrūkst liellopu menstruālo asiņu, tāpēc mums tik ļoti patīk tā asinsapetītes sajūta.

Pa labi no plastikāta pakaušiem atrodas piparbodīte, kuras noputējušajos stendos aiz kājām ir izkarinātas manas māsas, un to rokas ar implantētiem magnētiem levitē spēcīgu no veikala apmeklētāju galvām droši ekranētu elektromagnētu ietekmē. Stends saucas "Tora āmuriņi" un anotācijā apmeklētājiem 3 valodās ir izklāstīts par homeopātijas priekšrocībām pār lobotomiju.