Vaintorga Anglijas drāžamais gabals
Vaintorgs slinki sēdēja Hītrovas lidostas autobusu pieturā un negribīgi saiņoja lidmašīnā izsniegto maizīti. Vaintorgam bija alus pohas un negulēta nakts. Apkārt bija ļoti daudz indiešu, tas Vaintorgu pārsteidza uzreiz neprasot un nesagatavojot. Sēdēja tā Vaintorgs un nemaz nestaidzās doties uz savu nākamo darba vietu. Viņš apmēram nojauta kas sagaida un tāpēc tīksminājās par sevis apzināšanos, kas ļāva viņam nicīgi skatīties uz apkārt notiekošo ar zemdomu, ka pajāt visu. Viss būs labinieks un viss ierullēs. Vaintorgs savā personas oreolā vienkāršības pēc nespēja ielaist neveiksmi. Šie neizbēgamie panākumi bezambīciju pasaulskatījumā izskatījās tīri labi. Nekas nav jāatrod, nekas nav jāpazaudē. Pajāt visu. Vaintorgam bija labi kamēr viņš nekustējās. Lidmašīnai nolaižoties, V. bija pieredzējis nepatīkamus mirkļus nelabas dūšas sēkļos un bija priecīgs tikt nosacīti svaigā gaisā. Svelme bija nežēlīga, bet nežēlību V. nenodarbināja, jo uzskatīja to par mudaku īpašību. Autobusa pietura nebija viegli atrodama. To bija jūra un katrai nummurs un numuri meta līkumus un īstā atradās protams aiz stūra. Es sēdēju un skatījos Vaintorgam acīs. Gribējās viņam pajautā, vecais, tu taču esi pilnīgs lohs, būtu lieliski kaut kā nesāpīgi nomirt, lai man tevi nebūtu jāatcerās. Bet Vaintorgs bija pizdata ieciklējies uz visām iespējamām huiņām. Viņam nevajadzēja neko pīpēt, neko rīt vai smērēt, viņam gļuki rādījās uz pasūtījumu. Tik likvīdi, ka vairs nenesa pārsteigumu, tāpēc Vaintorgs arī nekur nesteidzās. Es pienācu pie tā pajolīša un mēģināju izdibināt, kāpēc viņu sauc Vaintorgs, bet es zināju atbildi un viņš mani izlikās mani nemanām. Bija viņam arī kaut kāda sulas paciņa lidmašīnā sakasīta un tā nu viņš ieturēja dienas pilno maltīti. Saule rullēja jau pilnā jaudā un es iedomājos kā stulbais Vaintorgs novēloti dosies pēc sociālās apdrošināšanas kartes arābu ciematā un kā sēdēs kondicionētā uzgaidāmajā telpā un spaidīs resnas nēģerietes milzīgos pupus. Bļa, pilnīgā dirsā, Vaintorgam nekur negribējās braukt, bet nevis tā parasti negribējās, viņš zināja, ka zināmā mirklī piecelsies, ievilks savu čemodānu un mugursomu ar videokameru autobusā, samaksās šoferim, kas pa ceļam līdz V. vajadzīgajai pieturai sabrauks divus neuzraudzītus bērnus un sešus suņus bez uzpurņiem. Bet kamēr visa pasaule domāja par Vaintorga likteni, viņš ar minimālu labsajūtu štopēja iekšā maizi, izvairoties no aizdomīgiem gaļas pavarotiem. Liktenis nebija izspēlējis stulbu joku vai kā savādāk izņirgājies. Nevienam neienāca ņirgāties par Vaintorgu, jo katram viņš bija ar mieru iešaut bietē savu mazo, klaviatūrai lieliski piemēroto sažņaugto sauju. Paņem koka gabalu, noplāti to, sakod zobus un bļauj kaujas saukli, nopērc zāģi, nēsā vienmēr līdzi beisbola vāli un cimdu, lai ķertu krītošas zvaigznes. Kā ta Vaintorgs taisījās kļūt par rakstnieku, lai gan pats to vēl nebija īsti definējis. Nahuja tev jākļūst par rakstnieku, bija gatava kliegt katra no ēšanas brīvā mute, bet V. vienkārši lika mīksto uz katru. Jaunas valsts pirmautbraucējs ar perifēro prātu apskāva landšaftu, bet nepieķērās nekam. Vaintorgs bija uz universālā nahuj sūtīšanas ceļa.