Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Staipīga dzīve 29 no 30
Staipīga dzīve.



Vaska figūru muzejā šodien pievedums, aizkrāvuši acis pašai mūzai. Varētu kūrortā uzlaist gaisā katlu māju. Varbūt mazliet piebremzēt, izskaidrot varoņiem divas dūres. Varbūt šis būs tāds īss, lai pēdējo varavīksnēs atpogātu. Tagad skatos acīs sejā, vairs nekādu domu galvā nav, nekādu aizspriedumu, tikai baravika stūrī garus matus mazgāt var. Atskatoties kokles spēlē kokos divas zirga astes pland. Manas mātes laidarā kokiem saknes izplēstas. Kokiem saknes sadīdītas maiku kaulu vairuus diedz. Es ar tavas kaula stangu paņemu un uzdejoju. Koklēm divas rindas stāvot klusē klabot daivas mežā skatos klusē. Varbūt dosi roku, varbūt koku. Paklusēšu pirms noslēguma balles.

Tiešām, krelles patīk gandrīz visiem, tikai mūsu debesis bālas skrien pār galvu. Raķetes pār acīm skatās maizes drupačas uz acīm medī kokos zirga astes divas atstprāgušas koka kastes. Mūsu tēvu tēvi skraida, mežā meklē locītavas. Visas ķirurģiskas mocītavas atlaistas no darba klusē. Varbūt iedosi man kāsi, piepīpēt no roktura. Daiļas tavas nāsis, varbūt zini nodeva mūs visus vajā divās durvīs divi cilvēki saiet un pārklāpj atskaņu mijiedarbību. Varbūt tur parunāsim par būtisko, man ir vairākas idejas. Bet gribas vēl idejām ļaut parotaļāties pirms laist pieaugušo druvā.