Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Kulminācija 23 no 30
Kulminācija.




Labi, man nekas nav skaidrs, bet varbūt vari pateikt, ko man darīt, kamēr nav pienācis mans laiks rakstīt romānu? Tu puņķu tapa, nolāpītais krunkuģīmis... es negaidīju tādu rupjību, es ar vislabākajiem nolūkiem vērsos un nebiju spējīgs uz rupjībām, jo mazliet fizisks nelabums valda. Paklausies, tu taču esi pilnīgi stulbs, nekas tev nav jāgaida, vai nu tu raksti, vai neraksti. Saproti pareizi, ja tu gribi būt rakstnieks, tad beidz tizloties un raksti. Tāpēc jau tas vārds ir cēlies no rakstīšanas, ka rakstnieks ar to arī nodarbojas, ka raksta. Jā, bet ko man rakstīt, es nezinu, ko man rakstīt. Ja man nav šīs iedvesmas dzirksts un visi tie, kas dodas pēc iedvesmas man šķiet smieklīgi. Kādu izeju tu man redzi. Es pārstāšu ar tevi sarunāties, ja tu man uzdosi visu laiku vienu un to pašu jautājumu. Labāk atbildi man, nafig tu liec tās bildes, ja raksti vispār par kaut ko citu. Nepiesienies, tas ir mans profesionālais noslēpums, es zinu labāk ko man rakstīt un tu sūda dvēsele man vispār neesi vajadzīgs. Esmu gudrs arī bez tevis, bet pasaki.. es laikam gribu nosist laiku līdz rakstīšanai ar jautājumu par to, ko rakstīt, bet rakstīt negribu un negribu .

Šī tēma ir izsmelta, atpūties un viss būs kārtībā. Padomā par visumu, par zvaigznēm, vai par piezemētākām lietām un paklausies labu mūziku, iebrauc varbūt kādā pilnīgā sviestā, aizej kaut ko apēd, lai apslāpētu savu iekšējo uguni un tad jau atkal būs pienākusi nakts un varēs iet gulēt sirdsapziņas pārmetumos, ka neko neesi uzrakstījis. Turpini uzdot stulbus jautājumus un veiksmīgi izvairīsies no rakstīšanas. Tā jau katrs muļķis varētu uzdot jautājumu un saņēmis atbildi uzrakstīt romānu, tad tik ienāktu veikalā un ņem jebkuru un tas ir labs. Bet kurš gan ja ne tu zina, ka tā gluži nav, piemēram, Muktupāvelas Benjamiņa kundze, varu derēt tev būtu kauns ar to sēdēt atejā, bet neskatoties uz to, tu turpini udzdot jautājumus, kas nevienam nepalīdz. Labi, klausies. Paņem lapu, pildspalvu, izlej uz galda tinti, aplej savu datoru un skaties, kas notiek; pieraksti redzēto. Varbūt sanāks kaut kas interesants, bet visdrīzāk nē. Jo kaut kas interesants sanāk tikai vienā no simts gadījumiem, tā pat kā ar fotogrāfiju. Tu taču zini, cik stulbi ir škroboties, ka katra bilde, ko taisi nesanāk, kā cerēts. Sanāk viena no simts ņem to vērā, tāda ir tavas individuālās pasaules realitāte un tāda tev tā patīk, jo savādāk tu nespētu attaisnot visus draņķīgos rakstniekus. 1 no 100, bet pagaidām tu esi tikai kurā 24? Tas ir tāds zīdaiņa vecums, ņem to vērā. Turklāt šis ir tavs pirmais romāns, bet uzraksti simts un viens no tiem būs ģeniāls, es tev garantēju. Īpatnība ir tāda, ka fočuku var katrs mudaks paņemt rokā un saspaidīt pogu, bet uzrakstīt 100 romānus, kurā katrā ir 200 lpp. Parēķini cik ilgu laiku tur vajag. Kādu darbu ieguldīt, tieši tāpēc ir tik daudz sūkātāju, ka viņi negrib ieguldīt darbu, grib lai viss iekrīt viņu smakojošajās rokās. Var, protams, rakstīt kā dažs, ka sakoncentrējas un tad baigo draivu uzliek ar pirmo piegājienu un tad tikai salabo, bet ar tevi ir savādāk. Ņem to vērā un beidz sūkāt gadījuma sakariem. Paņem sevi rokās un rullē uz veselību.