Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Muklājs 10 no 30
Muklājs.



Atskatoties uz paveikto, uz vecgada sastrādāto puika grib pačučēt. Mierīgs laiks, nav vietas ekscesiem, ir divi naktī un tu tupi kluss. Mājas līgo viena otru, gaismiņas spīd un tu pamazām pacelies virs savas ejakulācijas tornado. Kolorīts tēls, zobu pastas kreatīvs. Tālus ceļus gājis tēvs ar ziemu roku rokā dejo. Mazas ugunis un grāmatu plaukts, bet tikai retais zina, ko domāt. Tādas lietas mūsos mīt, ka tik nav jāpakrīt. Rīmēšanas svētki Santamonika, Kalvadosa, krūšu tēls uz azbesta paklājiņa. Mēs nebūtu tik dikti priecīgi, ja tu prastu mūs atšķirt, bet ko līdz tāda saspiesta morāle, ja es runāju no stikla otras puses. Manu acu zīlītes redz krāsas, es esmu tāds kā Tarkovska sārts. Mamma atnesa putraimus un ko tu domā tagad darīt. Mazliet spēki izsīkuši atkal vaimanā. Kā lai palīdz pats sev nelīdz pats sev vislielākais kungs, bet nedomā lieki par svešām problēmām mums galvenais paslēpties skaitļos un kuluāros.

Izsmiekls, mazliet mierīgāk, redzi, ka klusums un kā tevi sauc? Es aizmirsu piedod kā klijānu sauja mūs pabaro snauda. Krūšu galus ietērpj zelts, kakla rota spožs luksofors. Tā tam būs jābūt, mēs zinām viens otru, auskari baltas begonijas un tu mani sauc caur miglu ar skatienu mūsu mīļā Parīze. Sirds kokā pland un kolonnas ir mūsu bērni. Tur kaut kur dziļāk mūsu prāts draudzējas ar skaisto zemi. Ziema nāci atvadīties mēs ar kaklarotu kluci iziesim uz ielas klusi pašļūkāt pa trosi. Kalvadosu rokā, marinētu ziedu plaisas zobos, marinētu gurķu plaisas, plastmasas maisiņš un atvadu balles taloniņš aiz auss.