Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Vilciena stacija 9 no 30
Vilciena stacija.



Redzi, mēs esam atgriezušies stacijā. Šeit mēs sākām savu dzīvi, bet ko tu brīvi dari, tas ir labi. Kad sēdeklis ir apliets un mušmires staigā brīvu gribu. Kad smaids nevar apstādināt mūsu gribu, kad es gribu, gribu, gribu, bet vis ko varu dabūt ir ticējums par brīvu gribu. Tavs smaids slēpj stalaktītus, bet kad esmu aprobežots, kad man sirdī stāvu gaišs, kad es dzelzceļa un māju rokas kājas galīgs vārds. Manu mīlu nevar viegli padarīt par strupceļu. Esmu gandrīz visu biedru mēraukla un starpposms. Kad tu mani sveicināji, tad es tevi arī. Bet kad mūsu rokas klājas divas rokās starpceļā. Koši rokas klaju lauku manu roku starpposmu.

Tagad es uz aukstiem kriptiem, manu galvu arī vari, kad es tevi pateikšu ar varu, tu man mazliet skaudi. Kokos tagad skatos balvu savu saņemt par padarīto. Gribas iepirkt manus spalvu kātus mazos rododendru stādus. Kā jau stāstīts Guliveri kāpņu telpā gulētāji. Manu skapi aiznesuši Skroderdienas Silmačos. Lieli burti mazi bruti visi tahtu apsēduši, dīvāniņu malā bīda koši sārtiem vaigiem stabi. Elektrības mazmājiņas drosmi smeļas savā sirdī. Izdejo man subģēniju tādā garā turpinātu. Ko lai saka mazas zivis, kad tā pretim stripo Kārlis. Mans mazais draugs. Paliec sveika nāra, paliec fotogrāfijā. Kad tu skaties manās acīs tu man redzi sevis dzīslas. Kādu dienu tu man sacīt, ka tu skaties manās acīs. Pagaidiet, man kaut kas jāizdara.