Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Samārietis 6 no 30
Samārietis.



Picu, kungs? Labdien, šorīt zvaigznes paspēja apspīdēt manu kokakolas bundžiņu un tās no visādām pastām un zvejnieku tīkli mani noķēra brīdī, kad nemēģināju izlikties par labāku, bet rakstīju tikai to, ko redzu. Pat kļūdas bija savdabīgas un nespēja mani izsist no sliedēm. Varētu padomāt, ka nakts nav mūsu ķēniņš, bet tādā pat garā varētu sākt psihot un mest man ar priekšmetiem, bet var arī vienkārši noignorēt un izlikties baigi sadrūmušam un turpināt dzejot. Izlikties, ka nav spārnu un tādā garā gribēt dziedāt visu dienu. Es reiz sastapu meiteni, kas manī ieklausījās un teica visu uz priekšu. Tādā garā. Mana pica ir mans mīts, esmu poliglot Ipolīts. Mani sauc arī par dzejnieku, divu trubu mākslīgo sētnieku. Mākslīgs sēklinieks, zirga apsēklošana, govs apsēklošana. Tāpat beigās visi nonākam mazos gabaliņos uz picas, kungs. Pēterbaznīcā zvana skaņas mani nepadara vienaldzīgu, es iezvanu savu domu graudus un tādā garā turpinu sekot avīžu rakstiem un gaidu , kad pabeigsies meiteņu laiks. Divu dienu garas pārdomas ir vairāk kā vajadzīgas, lai piespiestos izrēķināt atlikumu. Es jums gribētu paziņot par atomkara draudiem, bet visas manas kopējās delverības ir tik mazsvarīgas, ka es turpat uz vietas varētu paslēpties un neziņot policijai. Redzi, pat mazākais noliegums slēpj aiz sevis universu, kā tajā grāmatā par gravitācijas speķu. Mēs varētu sadraudzēties un izlikties baigie draugi, bet katrs atsevišķi turpinātu pildīt dārgas mēbeles funkcijas. Tādā garā mūsu dzīve ierit skaistās sliedēs un gandrīz prasās pēc anomālijas par košiem krēsliem dārzā bez āboliem.

Es tagad mazliet atpūtīšos, bet tu palasi ābolus. Mūsu kabatas ir pilnas ar maizi, bet gan jau kaut kā izbrīvēsim saulei vietu sirdīs vienmēr vieta pietiek siltām jūtām. Redzi kā atkārtojas zilbes un atskaņas, tādā garā turpinot var sasniegt lielisku fonētisko harmoniju un tādā garā turpinot. Paskaties, viņam ir laulības gredzens tā uzreiz nemaz nepamanīsi, bet tie uzraksti. Tie uzraksti vēsta par picēriju, es gan labāk zinu, viņš tikai tirgo kebabus. Bet varbūt arī picas, es nezinu, bet gribēju noklusēt, jo tādā veidā es saglabātu noslēpumainību, bet labākais noslēpums ir to pastāstītu lieliska vasaras diena mūs sola savā ziemu un rudeņu izsolē. Kārtīgas pusdienas nav manas mājas. Esmu tikai valzirga kāja. Varētu iedzert karstu tēju, bet košiem sariem mani apspīd vaniļas māja un tu jau zini, ka nav brīv mums piespiesties atbildēt uz maldīgiem jautājumiem. Tā iemesla pēc, ka turpmākais ceļš ir dzelkšņiem kārpīts un nevaru es sastapties ar tevis doto norādi, jo kā gan es varētu pasludināt tevi par zebru, ja kokiem lapas ir visās krāsās brīdī, kad es atmostos. Redzi, kokiem lapas ir dažādas un nav nekādas vajadzības atkārtoties, jo kā jau reiz bija teikts, kā jau reiz tas būs. Mēs visi kā kokiem lapas un kečupa saknes mūsu sirdīs dēsti mazi ozolbērni un lapas kokiem bērziem mūsu sapņu uzlējums uz tāss.