mana subjektīvā pieredze ir tāda, ka šis process ar laiku kļūst savādāks, tāds kā rūdītāks, blīvāks. procesā ir atsevišķi uzplaiksnījumi, kad sajūti kādu dziļāku saikni, it kā uzduries nelielai atklāsmei par sevi, kurai parasti netiec klāt, atklāsmei par domu gaitu..
plūsma, sajūtu formātā, satur kādu interesantu komponenti, kuru ir vēlme paildzināt un rast iespēju radīt arī citā veidā.
plūsma nav sociāla forma. tā ir zināmā mērā pašpietiekama.
varbūt var apgalvot, ka tā atklāj lietu un parādību dziļāku būtību, to kuru neredz cauri cenzūrai, stereotipiem..
iespējams, ka plūsma ir pamatā katrai rakstīšanai, atšķiras tikai prāta korekcijas līmenis.
jautājums par paškritikas dozēšanu, vienlaicīgi nodrošinot teksta lietojamību