pismanis palagu deglis
pa bruģi pretī nāk un gora
dibenu vaigus un vēderu
un gurkst uz katra soļa
kā sniegu saēdies no bārabērnu krājumiem
gurgsts un smejās tā ka nevar redzētu
un iet no pakaļas zaļas strūklakas
un krāmē kabatās bruģakmeņus
kamēr nonāk līdz upmalai un bruģa akmeņi velk lejā un dūņās viņš satiek savu sievasmāti un turpina lietot kalkulatoru mobīlajā telefonā un sūta faksu, bet uz ūdens virsmjas visus signālus pārķer marodieri gājputni un velk līdzi uz citām zemēm un pin pin pin kodus sev jaunus izdomā un izņem visu naudu pin pin pin kungam no kontiem tā ka saraujas mazie klucīši rupuča vēderā un viņš atgaiņā piedāvājumus izmantot kislorodu un gāzmaskas nevajag, nevajag neko, es neesmu vairs nekāds kapitālists, viņš deklamē, bet pat zivis viņu neredz, jo viņš tikai iedomās savās ir zem ūdens, īstnībā viņš pa bruģi turpina iet un saules akmeņus nezinot kabatā krāj un metās upē līdz ar jaunu sienu sasniegušo sniegu un meklē turpina un kalkulē kurā gājputnu orķestrī viņa jaunaudzes laist un kurpes par šaurām manu prozu saujām metiet gaisā un kurpes par šaurām kurpēs pat striķītis mājas vairs nerod ko lai dara pliki paldies ziemas spalgonī palaisti pa upes ledu burtus lasīt āliņģī kas uzpeld no resnā vīra faksa aparāta