man gribās jautāt, vai man ir tiesības jautāt, man ir gribās uzlocītās pilēs, pailēs, čupās tipa, milzīgās tādās līdz rokturim durvīm un tad pāri jākāpj ja gribi iespraust atslēgu caurumā lai vējš nepūš visu laiku, savādāk visi papīri lido pa gaidu un nejau nu viņi tagad atpakaļ nosēžas, kur pacēlušies, nē, es tālāk pēc, nē, neturpināšu, lai gan varētu turpināt tā - nē, viņi nosēžas citur jo varbūtība, ka viņi nosēdīsies tur pat ir šķiet neiespējama, lai gan nekad neesmu redzējis kā vējš pūā papīrus no atslēgas cauruma, bet ja caurumā ir atslēga tad šī ir tukša muldēšana.
man ir tiesības muldēt un es drīkstu būt par mandātu, tik ilgi cik man ir mans mandāts, tik ilgi kamēr es varu iedomāties cilvēku ar rozeti kabatā, tik ilgi es varu muldēt, es teiksim varētu kokvilnas bikses salocīt mežģīņu musturī un mazliet piebremzēt lietot vārdus kuriem ir daudz burti ar garumzīmēm un mīsktinājuma viens otram gluži blakus, labi ka tenisa bumbiņa lido tikai tik tālu cik liels spēks tajā ieguld