trešdieniņas pieniņš uz sarkaniem olīšiem piešķil guni lai redzu punu uz sienas palicis plakans pleķis mašīnas nav nebūs tak aizdzīta atkal kāds skūtgalvis zīmē rasolu uz dzelzceļa labības lauka pēdējā iedvesma pirms kovārnis ar rūtainu segu apsietu ap vidukli ar maziem baltiem krītiņiem acu dobumos relikviju medībās izgājis pienu padzerties aizmirsis nu tad tagad krīt gar zemi kad cukurs asinīs pazudis nav vairs spēka uz koka apsēsties vai cigoriņu kafiju iedomāties atliek vien skumīgas vēstules pa debesīm ar zvaigznēm laist līdz atnāk kāds un izvelk tavas bikses no velosipēda ķēdes labi ka tas nebija gatera ripzāģis savādāk varētu padomāt ka esi mazliet apsēsts un

kur tad palika tā lielā iedvesma, varbūt viņa tagad arī ir bet tā noplacināju kā tādu pankūku varbūtir kā vīns kam stāv bet riepās salaists propāns