es te vēl tikai par tām desmit minūtēm. varētu paraudāt ja būtu sadzēries ūdeni, bet pavasara smalkās rasas pilieni raud manā vietā. nav tā ka man gribētos raudāt, bet raudāšanas pieminēšana rauj sev līdzi virkni asociāciju, kuras galīgi nav pielīdzināmas manam šī brīža stāvoklim. lai kāds labāk varētu mani saprast pastāstīšu pasaciņu.
eju pa ielu un redzu sevi atspīdam tramvaja vados, kas saglabājušies no cita gadsimta rauj mani iekšā sarkanā atspulgā. visādas krāsas var atrast dabā, bet es kā tāds lamzaks pieminu tikai nedaudzas. varētu avainoties vai apvainoties, bet jēgpilna dzīve nesastāv tikai no šīm divām darbībām. mums tiek piedāvāta daudz plašāda sajūtu gamma.
šodien, mūsu lielveikalu ērā, kad skrejriteni var nopirk pa trim latiem, man neceļas roka izdot grāmatu bērniem ar psīhozēm, kuri pirms gulētiešanas kožās ar zobiem segā un grib par varītēm dzirdēt manus dzejoļus, noskaitītus drebošā bariotnā vai kaut kā tā.
lai kaut nedaudz uzprišinātu šo situāciju es sev stāstu stāstus no tās pasaules, kas sevī pārsvarā satur nedaudz informācijas. salīdzinoši nedaudz, jo ja uzplēš gubu kas it kā izskatās pēc siena gubas, tad nereti var uziet visdažādāko pakulās savīstītu informācijas drusku formāciju, kas dzertu tēju ar daudz cukuru, ja vien būt vecie labie laiki, kad tēja tika dzerta no stikla glāzēm. tagad nekas no tā vairs nav palicis un vienīgais kas mums atliek ir veidot savu dzīvi pēc paša sejas.
tātad kā lai veido dzīvi kas nedodas rokās pat ķerta. tas ir - ja tu ķer zeķes no rītiem bet viss ko vari dabūt gatavu ir noķert pats savas zeķes tad nav vērts censties būvēt konkurētspējīgu mikrokosmu vai mikro sabiedrību kuras vienīgais un galvenais mērķis būtu radikālu pārmaiņu radīto seku uzņemšanās uz savu galvu - atbildība ar visu savu mantu un garīgo potenciālu - kļūt par vergu gadījumā ja viss notiet katastrofāli renstelē. tādēļ jādiversificē riski ieguldot arī tādās nozarēs kas no tradicionālo morāles principu skatpunkta klasificējamas kā deģeneratīvas. lai šo procedūru kaut cik veiksmīgi īstenotu šī barjera jālauž un jāveic deklasifikācijas procedūras secīgi sakārtotas, kuras parasti aizņem no diviem līdz trijiem gadiem un kuru ieviešanai dzīvē parasti tiek pieprasīts sertifikāts, kuru var iegūt šad un tad uz stabu ielas, nummuru atcerieties paši. daži to zin un tie ir laimīgie, jo ko gan viens cilvēks var prasīt no sabiedrības ja viss ko viņš pats var dot ir nepārtraukti uz visu piktoties un ņemties pa tām drazām kamēr nelabi kļūst un melnas tantes sāk gar acīm dejot. viss ko varu ieteikt šādā situācijā ir mīklā tīts, tādēļ vajag no sākuma paēst.