metamorfoze
tā varētu būt kāda pagānistiska padarīšana ar melnām ausīm un zaļiem vairākiem knābjiem, kas rokas sev pa priekšu un tad meklē kur palikusi tā zēle, kas apglabāta pagājušajā rudenī un neapzinoties savu eksistenci pagaisusi tālēs krāsā zilā varētu nosaukt to padarīšanu kas rokas sev pa priekšu un tad tēlo ka nekas nopietns nav noticis bet tikai meklē attaisnojumu tam lielajam visuresošajam akuzatīvam kas pats par sevi nepiedāvā nekādas izvēles iespējas bet tikai melo vienā laidā tā ka ausis kust un nesaprot pats savas atrunas attiecībā uz kara gūstekņiem kas izģindušiem ķermeņiem karājas diega galā kādam nodzērušamies vudū meisteram, kas atmetis ar roku ļauna darīšanu un nodevies pīļu barošanai kādā no daudzajiem pilsētas parkiem kas piedāvā plašas iespējas tādiem izbijušiem dekadentiem pierādīt savai iekšējai patībai ka nav noticis nekas tik traki lieks ka vajadzētu meklēt patvērumu sevis paša radītās pasaules noliegšanā.
tāda jautājuma nostādne neko jaunu nepavēstītu mūsu lasītājam, bet apstāklis kas šo situāciju padara par īpašu ir tā viduvējā aritmētiskā dalījums ar zemapziņas krustcelēs aizķērušamies melīgiem sinonīmiem, kas rediģē paši savas aptraipītās reputācijas paliekas un ne nieka nesaprotot mēģina deleģēt viņiem uzticētos pienākumus kādam no nedaudzajiem kāpurķēdniekiem kas rokas sev pa priekšu un nelolo īpaši lielas cerības atrast kādu sev līdzīgu visā tajā komposta kaudzē kas sevī glabā karstu nakšu noslēpumus un raud uz pleca katram kuplam zaram un nesaprot ko varētu pasākt viens tāds izbijis diendusas gulētājs kam nav ne nieka atrodams viņa daiļrunīgajā kasešu vāciņā, kas pats sevi par ākstu padarījis neļauj citiem tādiem tikt klāt viņa vispusīgajam aristokrātiskajam pedantismam.
es protams atvaonojos, ja redzot beigtu gulbi nesalutēju kā tas būtu pieņemts galmā pilī. tomēr savai aizstāvībai varu minēt garos gadus kas pavadīti cīnoties ar rediģēšanas izraisītajiem vielmaiņas traucējumiem un kas neļauj paši sevi attiecināt uz tik pašsaprotamu restaurāciju, kāda būtu iespējama gadījumā ja rastos kas spīdoši inovatīvs un nebūtu vēlams mest plinti krūmos uzreiz pēc tam kad uzspīdējušais saules stars ir ienesis tavā mistkastē apaļu oliņu kas smaida nesaprotamu smaidu un atgādina kādreiz kādā videomateriālā redzētu amorfo somu degli, kas ne nieka nefiksējot no notikumu zemplūsmas pacēļ savu novērotāju augstās dzīlēs kas nenozīmē neko pārdabisku bet gan tikai to cik pašsaprotami ir impulsi raizēties par saviem vectēvu mantojumā atstātajiem globālās sasilšanas defektiem, kas nenozīmē savukārt to par ko iepriekš tika runāts tādējādi izslēdzot iespēju apvainoties un neko neizsakošu avārijas situāciju un redīģē. šodien nospēru sev 10 minūtes bet atgādinājumi paliek spēkā.