Es pārstāju būt rudens tajā pašā brīdī kad rudens apņēma par sievu vecu vācu skrejlapiņu un dejojot pāri okeāna atspulgiem atcerējās sevi par sievieti esam un devās mežā laimi meklēt un nedejoja vairs tik bieži kā agrāk jaunībā un visos dažādos paņēmienos mēģināja atcerēties kā tas ir kad pa rokas tvērienam guļ sarkani mati un dejo ar tavām acu zīlītēm un mēģina tev izskaidrot kā tas ir gulēt un skatīties uz dziļiem ezeriem azbesta aizbērtiem un sarkaniem acu plakstiņiem puņķoties, lai kompensētu savu negribēšanu attīstīties tajā nolemtajā virzienā kurā tik daudzi dodas bet tik nedaudzi atgriežas.
Bēdīgi bēdu marši skan skumjās par aizgājušo dzīvi un redz paši savu redzesloku sašaurinamies ar katru atnākošo dienu un kad reizumis kvēlos vakaros atceros tos laikus, tad manā sirdī slīkst mārtiņrozes un citi puķu aizdīgļi, kas metoties lejā no katras stāvas virsmas mēģina padarīt sev galu paturot prātā to domu kas rodas katrā no mums brīžos kad saprotam ka nav viegli atcerēties tās dzīves norises kas mūs aizmirsušas guļ un neliek par sevi zināt.
Ko gan var darīt viens cilvēks pret baru nemūžam nesaprotamu puķu bērnu kas karotēm rokās skrien viens otram virsū un mēģina izēst pretinieka smadzenes ātrāk nekā kāds no muguras izēd viņējās. Nevar rast risinājumu situācijai kurā ir tikai vien kāds nezināms – tu, un bars it kā neeksistējošu dzeloņstieplēm nostieptu gājputnu mājokļu.
Kas gan cits atliek cilvēkam bez mājām kā ne atrast savu dzīvokli pudurī pie ņujorkas kur zāles stiepjas līdz bezgalīgiem padebešiem un bērni spēlējas tikai ar rotaļlietām ražotām vietējā tirgu un atceras tikai brīžus kad katastrofāli pietrūka rupjmaizes un tad nācās nelegāli šķērsot kaimiņu robežu, lai vardarbīgā veidā ziņotu par savām slimajām tieksmēm visai plašajai pasaule un tad nez no kurienes uzradušamies bulterjeram pakarot kaklā nozīmīti par to ka tas ir suņa labākais draugs priecīgu prātu doties tālāk tautu meitenes ganīt un rezignēt notikušo, kas pats par sevi neko nenozīmē bet ja atrod kaut vienu saistošu vārdu tad iznāk kaut kas līdzīgs saprotamam pašportretam un tad rodas ilūzija ka tā vanna kas karājas katras mājas priekšplānā ir domāta tev.
Nē, es atbilstu tiem standartiem kas tiek definēti katra finansu gada sākumā, bet es nespēju rast arodam aramo mērinstrumentu. Tādu, kas spētu man ar atdevi rakstīt vēstules un meilot uz katru manu pieprasījumu puķu stādāmās mašīnas un rakt dārzu tad kad man to vajag un lasīt tārpus zvejnieku vajadzībām un piedalīties vakariņās kopā ar ģimeni un rast prieku, art un dejot, krējumu . krējums ir visu mūsu glābējs kaut vai tā iemesla dēļ, ka nevar atšķirt to sajūtu, kas rodas no rāmjiem izņemot gobelēnu bet pat tad kad rodas radošas mokas rezignēti atrasties telpā kurā kādreiz mitinājušies mazgadīgi noziedznieki.
Es rezignēju savu skatienu brīžiem kad rodas vēlme atrasties telpā ar kādu no minētajiem subjektiem, kuri ar galvām samainījušies ir atrasti beigti kādas kāpņu telpas pēdējā platformā. Viņi salasījušies grāmatu par franču pretošanās kustību bija nolēmuši paveikt kolektīvo pašnāvību ar domu rast izeju šai situācijai kad nav īsti skaidrs kāds ir komūnas mērķis un tad vienīgais kas atliek ir sekot iekšējai balsij, kas nereti tevi piekāš pa pilnu programmu jo šī iekšējā balss, var gadīties, ir vienkārši bomzis no cita izplatījuma, kurš iemājojis tavā prātā realizēt savas tieksmes un barojot baložus ar savām pusdienām jauc prātu jauniem cilvēkiem kuri savā būtība ir jauki un progresīvi un kuri grib redzēt šo pasauli laimīgāku un ir gatavi sekot katram sološam impulsam, pat bomzim kurš tērpies pievilcīgās domu drānās urķē tev bungādiņus un saka ka ir laiks iet prom jo tūlīt nāks taifūns un tarhūnu kopš šī brīža pārdošot tikai plastmasas pudelēs un ka nav vērts savu dzīvi šķendēt tik garlaicīgām nodarbēm kā biznesa plānu stratēģisko Vovas analītisko atribūtu gremošanai un vienīgais kas atliek šādās reizēs ir rast mieru pat vietās kur miera pēc definīcijas nevajadzētu būt.
Tas viss rodas no pārāk labas dzīves, teica kāds klasiķis un pieskārās karotei. Ha, karote nav vainīga ka tā ir padarīt par folkloras nāves ieroci. Karote savā būtībā ir cukura piņģerots un nevajadzētu rakņāties svešās kabatās ar nodomu atrast tur pazudušos konstruktora gabaliņus, jo katram konstruktoru komplekta ir jābūt uz vāka uzrakstītam vārdam un uzvārdam un ja kāds ir piesavinājies svešu ķermeni, tad to soda pēc nopelniem, noperot sarkanu viņa atmiņu vai raugoties pa logu savu karmisko enerģiju veltīt tam, lai nostučītu šo gājienu augstākiem spēkiem kuri tad zinās kas darāms un veltīs vainīgajam baiļpilnus skatienus, ko šis, dumjš būdams, uzskatīs par zīmi sākt reakcionāro kustību un pulcēs ap sevi dažādas drazas ar domu gāzt caru, kurš nebūdams ar pliku roku ņemams iesūtīs šajā organizācijā pulku vecu varoņu.