es - lustra,
tu - mazs bērnu cirvītis,
mēs kopā skaitam pantus
un aplejam sarkanas tantes,
mēs brīvdienās audzējam skaņu
un liekam briežiem iet austrumu mantu virzienā,
mēs lejam karstu alu uz veciem avīžu namiem
un karsējam sarkanu alpu vijolīti suņiem cepures atlokā,
mēs kādreiz satikāmies liliju pudurī
un atradām tur divsimt sarkanu roku,
es aizlidoju uz mēmo alus jūru
un atnācu mājās salauztu roku,
es protams būtu stāvā sajūsmā,
ja vien atcerētos nobeigumu poēmai,
kuru skaitīju kad man bija 3,
es šodien aplēju savu seju melnā karātavu aplokā,
man šodien radās trīs mazas rūsganas slieku formas drezīnas,
es šodien esmu gandrīz pa pusei sapratis pliku veltīgi mantotu jēlnaftas atradnes surogātstāvokli,
es šodien biju kapos,
man šķiet es zinu par ko gāja runa, kad mira eži,
tie paši, kuri tika saskaitīti un izdalīti,
lai iegūtu vidējo ezi no visiem,
man šorīt radās doma -
es lidoju,
kas protams neko nenozīmē,jo protams nekas nevar būt un ja saprot saprot saprot