reģeneratīvs, pseido Hugo, eju tāds, skatos pa malām. atnāku līdz vietai, kur var redzēt vairāk un stāvu. kokļu skaņas piepilda manas piedurknes. es stāvu. vīņstīgu pubertāte zvirbuļiem. pilni krūmi laisku apsveikumu. nesapratu tikai vienu - kāpēc austrumos no Seviļas nāk 15. maršruta autobuss, kurš nekad nepiestāj manā pagalmā. centos rakstīt rēķinus, dažādus apsveikumus, sūdzības un kratīšanas ordeņus, bet viss ko saņēmu pretī bija, ir vai būs, nav skaidrs.
tad no dinamiskā stāstījuma atjēdzos un sapratu, ka rūsganā malkas pagale lieliski iekārtojusies uz dakstiņu jumta un sauļo atskabargu puduri agrajā pavasara saulē.
nē, es nodomāju, ja reiz ir gadījies tā, ka reizrēķinu pat var noviltot, tad smejoties krātera priekšā saliktajiem alvas zaldātiem var vienkārši piestāstīt pilnas ausis visdažādāko austrmniecisku..
austrumniecisku, atcerējos to mūžseno stāstu, kad nav nevienas radības, kam kronis nebūtu iedzimts, tad ātri prātā uzmetu pa pogām un man sanāca, ka pasaules cilvēku bērni attīstoties ar līdzšinējiem tempiem varētu sasniegt savu Apoloniju trijās dekādēs skaitot no brīža, kad parādīsies lidojošais cilvēks.