šorīt apmeklēju kurtizāņu semināru. ģērbušās melnās parašās, tās dejoja gurnu saliekamo deju. visi skatītāji, kuri bija savākušies nelielajā telpā purpināja pie sevis par katru degošo skalu, kas nepacietīgi aizsvilpa gandrīz katram gar degunu. arī man gadījās sastapt raudzētu kartotējas ierēdni, kurš ne bū ne bē nesaprata no tā ko es viņam nekad neteikšu.
pasmīkņāju par savu stulbumu, jo kas var būt uzjautrinošāks kā apvienot vienā neatkarīgā komandā visus zālē virmojošos nepateiktos vārdu un kā ar lielgabalu izšaut veselu gūzmu sapluinītu nelietotu tualetes papīru.
aizrāvos mazliet ar izklāstu par to kā bija, aizmirsu pieminēt to kas bija vakar vakarā, kad nākot no skolas atradu mājas par 3 metriem tuvāk nekā ieraksts. nepabrīnijos jo zināju, ka katrs solis, ko ietaupu ir zelta vērts un dejojot kaildejas ielas vidū sastrēgumu stundās, esmu iemantojis neapskaužamu reputāciju, kā viens no mūsu nācijas izcilākajiem stūru dīvāniem.
pietiks mūs slavēt, es zinu tikai vienu - rīt nav labi, tad vismaz šodien vajag.