torņkalna dzemdes mums piedāvāja kaut ko ekstrordināru teica kautska kungs un ienāca lazaretē lai uzcienātos ar lepru. bet tas viss mūs neskar, iebilda lepras slimniece frau kanenbrau. bija iestājies rudens, mēs visi bijām izvietoti ap galdu un pie tā kājām novietotas spaiņa atraitnes un ēnas. gaismas lukrēcijs bija izbijis meliorators mēs visi griezām skrūves mums bija savi instrumenti savējie nevienam parādā neatdodami kā pienākums. murmanska lēnīgi pienāca pie sastatnēm un graizīja rokas sev un citiem. godam salavecis bija atpūties divas diennaktis un vaidēja, vai neparādīsies kāds cietāks materiāls, ko izmantot dzelzbetona irdināšanai, bet šoreiz nepaveicās, visas ledainās samtenes bija atstātas novārtā un man atlika tikai iepriecinātam cilāt kājas līdz logā parādījās saules stars. mēs lauzām visus sterotipus un mums skanēja radio ar jaunāko mūziku un skaņām. bija dievs iestājies rudenīgās duryīs un salamandra mūs visus aptēzīja kā tekalētāja skudra noglauda pieres matus pieredzes saldskābais luksuss un uksusa ledainās smailās ādas kraupes un kodelētājas uzleca manas sienas kreisajai atmodai atmoda piecēlās austersēnēs un laizīja sev pātagas līdz tās visas bija sabalansētas un kraukšķēja kā sejas namdari. nobijies biju nepajokam un laidos ledainās tērvetes pārbagātībā un man pietika ar to stūra dīvānu, kas mūs bija atstājis noraizējušos. es biju jau pie tumbām tā pieradis kā krāsainās tapetes mani nevarēja atstumpt pietiekami tālu, bet es centos un brīžiem man izdevās. uz galda virsmas viss bija sakārtots, tā lai lepotos ar saviem ierastajiem nopelniem un mani nekad nevarētu izkoriģēt ārā no pesticīdu un penicilīnu ieaijāšanas manieres. es biju nobijies par jokiem ko izteicu pusmiegā un manas austeres bija vienos ziedos un ledainās ironijās. uz galda stāvēja puķuvāles un vairāki iesākti pierakstu bloknoti, no kuriem pilēja rīmes un laidās pa pieskari manas atmodas aizkaros ieslodzītās mīlasstāstu krājumu un krējumainās zaptes ar muti pilnu rezgaļu un medainu buljona pīrāgu. ar ausīm mūsu attiecības sākās tajā gadskaitlī, kad no murmanskas bija atpisies ledainais skatiens no mūsu visuresošā glikozes sīrupa visiem bija apnicis uz mani skatīties bar baltām gobelēna vēdergraizēm nemaz nerunājot. es ieslēdzu pastiprinātāju un mūsu krīzes skartās plaušas bija sirdsmīļās amorfās gāzes, kas piegādā divas trešdaļas asiņu no visa vajadzīgā un vagarēšanas manierēs iestumdītā kurbulēšanas uzliesmojuma. es biju jau pieķēries kādai grāmatai, kad manos monitoros sāka rādīt manu seju un es uz brīdi izbijos, jo lietaskoks bija no visiem mums mazliet attālinājies un klaiņoja tajos apgabalos, ko nevar sabalansēt uzreiz, bet kam vajadzīgs laiks, ak. tad es atkal sāku vērties un skatīties tajos virzienos, kas mūs bija atstājuši bez uzraudzības es lauzīju rokas un mēdīju tālskatus, es biju iestidzis ornamentos un laizīju kāri man atvēlētās modegliani piedurknes. es biju jau par skaļruņiem dzirdējis itin daudz ziņu un tagad to patiešām sāku novērtēt, manas ēnas uz to skatījās izvairīgi un man nācās pielikt spēku, lai klausītos burciņu ledainajos izgarojumos no murmanskas jau bija atspoguļojies mundieris ar zemaišu garajiem stādu plīvuriem un ziemas ledainais nožogojums bija un palika ar ledainu piegaršu. es atskārtu, ka balkons ir pievilkts pilns ar elektriskām novadēm un man nācās uzņemties tīrīšanas darbus, ko es uz brīdi atliku, brr.