svešās asinīs bija iestājies nemiers, jo galvas reibināšana tā vienmēr kas atkārtojas tā arī beigās iznāk no izlietnes un saspiež mūsu kompasus un tad mēs laužam rokas aiz tās strasburas nedienu vēlvienas nebijušas kaukāza gūsteknes kauc uz riepu medaljoniem modegliani un sniegs iznāk no mums ārā kā skabargas un diega metamais instruments bija palicis kaismīgi grābstāmies gaisā un tad es iegāju lejā un gaisā palika skabargas uz visiem iesnigušajiem sniegotajiem kalnu grēdu atminēties gribošajiem sniegotajiem kalniem un zemes dzīles bija palikušas šķebinošas un dienas zaglis ar garu mēteli iznēsāja pienu ar gaismas stariem mēs lauzāmies pretim sniegotajiem kalniem un gaismas raidstacija adīklis melni silueti skabargainā dēlī un sniegotajos kalnos kaktusi ar zelta malām un ziemas radiatori bija maisu sasējuši pilnībā atstājuši mūs novārtā un lauzās uz visiem iespējamiem klaustrofobijas nemieriem mūs atnesa atpakaļ un laida pa barības vadu uz otru stāvu un klaudzēja durvis ar maniem iesmiem man nebija gana un tad es iznesu pasēdēt upītē dzeršanas mākslu un ienesu istabā gatavu karabinieri no pūdernīcas un ābolu sīrupa gvelžamais gabals palika nopakaļ mēs saucāmies brāļi