salasīju mežā divus burkānus, kas auga augšā no lejas skatoties kalmam abās pusēs bija kāds iezadzies, es pienācu klusītēm gandrīz kā lavoties katrā ziņā tā, lai neviens nedzirdētu vai vismaz nepievērstu lieku uzmanību, tā man nebija vajadzīga, jo nācu taisnā ceļā no iepirkumu centra un visu svarīgo mantu novietnes. kad biju pienācis pie ceļa pavisam tuvu, atskanēja šāviens un es metos bēgt. necik tālu nepaskrējis, metos guļus un sāku ēst meža ogas. tās bija saldas, un es pateicos radītājam, ka norādījis man uz šādu iespēju. būtībā norādītājs. tā mēs sadraudzējāmies un sākām pavadīt kopā daudzus gadus. ne vienmēr izdevās to tik labi noorganizēt, lai tas netraucētu diētai, bet pamazām apradām ar domu, ka labais nāk ar gaidīšanu un ņēmāmies lupīt tv, kas bija par kalna tiesu iegādāts vietējā tirdziņā. gaismas bruņinieku atnākšana iezīmēja jaunu ēru mūsu attiecībās, un klaustrofobiskā atkarība no mantkārības mūs noveda strupceļā ik uz katra soļa, lai diefs nogrābstas. gadi gāja un gāja un pelēkas debesis mūs aicināja aprīt katru dienu, kad nedarījām savu darbu, bet blandījāmies bezdarbībā un nīkulībā. tā aizgāja visi mūsu bērnības gadi un pašā sākotnējā stadijā bija iemiesojies kāds neaicināts. būsi mūsu rūpjubērns, viņam teica vietējās traktoru darbīcas direktors, šis piekrita nedomājot un ieņēma svarīgu amatu sovhoztehnikumā. tas viss uz labu, tikai par prātvēderiem mēs maksāsim papildu nodokli, bet tikām iežogosim jūsu marmora sienas un dēstīsim visas tās labās agonijas, kas par diviem ieroču kātiem samainītās un klātesamību paģērošās. es jau iegrožoju zirdzeli un laidos dziļā miegā, kad pēkšņi pie durvīm kāds klauvēja, es atvēru un laidu iekšā garus un garaiņus. tie kopā sajaukušies metās pa visām istabām un pētīja mēbeles, aiztika tās, man nebija nekas iebilstams. mūsu kopējo istabu bija aizņēmis kāds pārītis, tādēļ pa to laiku sākās tikām.