un tad tie visi pārējie.
kuri ir kaut kur tur ārā.
kuri ikdienā iet uz darbu.
un dažreiz atrod laiku.
lai paskatītos apkārt.
un tad nekas cits netiek ieraudzīts.
kā tas kas ir darbā un galda.
un reizi pa reizei tiek ieraudzīts.
arī tas kas ir darbā uz blakus.
galda.
un ka rīt būs svētki kuros i jācīnās.
par savu eksistenci.
vēl sūrāk nekā ikdienā.
un ka gadās dienas kad ir jāskrien.
ātrāk nekā parasti un ka.
rītos ir ātri jāskujās un.
sirdij sitoties jāskrien paspēt uz.
darbu lai.
patērētu cerības kuras uz mums ir.
likuši vecāki.
un draugi.
un būtnes no citas pasaules.
un visi tie kuriem mēs pieķeramies piedurknē lai vieglāk varētu pārvietoties telpā, kas ir mūsu galvā un tad tie kuri grib savu daļu azaida un notiek iekšējā cīņa par kuras iznākumi ir vainojami tikai tie visi iesaistītie paši un tad nāk atkal pavasaris un tad atkal ir silti un kaut kā viss aizmirstās un tad jau atkal ir jauks laiks un var kādreiz nozagt kādu stundu savam darba devējam un aizlaist uz jūru un baudīt dzīvi un skatīties tālēs uz kuģiem un iztēloties ka tos redz tādus kādi tie palika tur bērnībā un vēl strīpains vienlaidus peldkostīms vīriešiem, tiesa gan bez svaru bumbām, bet tas netraucē priecāties un sapņot par visu skaisto.
vai Pikaso bija abonoments uz to plūsmu no kuras var smelties iedvesmu un tad tos pigmentus kaut kur piezemēt šajā laika-telpas ēterī un glaimot savām zvaigznēm un sapņot par to visu pašu pieminēto.