ziemas mutulī mēs satikāmies, un atklājās, ka mums nav māju. es gāju pa mežu un slaucīju sviedrus, cik ļoti gribējās pieķerties tev, un liepas, šie kaismīgie koki no puduriem, mēs tiem gājām apkārt un riņķī un nonācām mājās. grausti bija sacepuši vecas pelavas un avīžrakstos uzplaiksnīja zibens. nodurtajā skatienā bija iemitinājies marinēts ķiploks, un grūtupa kunga privātajā istabā garšļaukus bija izvilkts dīvāns. gāja gadi un stabili ienākumi mums lika pārcelties tuvāk pilsētai, kā rezultātā zaļā barība mums nedeva mieru un mēs lauzām sterotipu par liepziedu medu. gauja satecēja mūsu izraudzītajos ierakumos un bija jau pienācis īstais laiks mums apķerties un slaucīt asaras ar skrejlapiņām. mūsu verandas garajos gaiteņos mūs vēroja slepenas slēdzenes, un es vienā brīdī sapratu, ka runa nav par dūkstāju, bet gan par katra privāto aromātu.