es sēdēju ar krustnagliņām.
pie omas ciemā.
mūsu starpā saskarmes tīksme.
pielinu jūra, starp sviestmaizēm.
cukurs tējkarotē.
mazliet pelējuši palagi.
mitra rītausma.
piebiedroties lakata bārsktīm.
piedod om, ka biju ciets.
ka graizīju tavu redīsu lakstus.
bet bija karš un.
nelikās svarīgi piesaukt to kungu.
piedod om, ka nebija laika.
saukt palīgā vāciešus.
patiesībā nav jābīstās.
par to raksta žurnālos.
kā karot nedrīkst iet.
drīkst vienīgi aizstāvēties.
pret krietnu daļu netaisnības.
bet om, vai nav dīvaini.
ka nekā nav no tā kas bijis.
vai var ticēt zooloģiskā dārza direktoram, ka viss tagad ir labi, bet slikti bija tikai kādreiz un ka vairs neviens nekāro to ko kāroja šodien, ka visi ir sapratuši pagātnes kļūdas un ir labojušies un ka visām omēm tagad klāsies labi. arī tām kuras pārcietušas kara šausmas un tās kuras tika mocītas. tām tagad izmaksās kompensāciju un ierādīs siltu dzīvokli un maksās pensiju.
tikai gribēju bilst ka.
turli sāpīgi būtu mirt.
apzinoties ka nekas nav protams.
dīvaina sakritība, ka atcerēties drātis.
ir tik pat ikdienišķi kā aizmirst nopirkt pienu.
reizi pa reizei pie cilvēkiem nāk dieva dēls.
un svētī šo zemi.
ar savu miesu.
un tad atkal pazūd.
atstājot vietu spekulācijām.
par tirgus ekonomikas.
nepilnībām.
un ražu.
kādu var iegūt izmantojot zemi.
lai audzētu bietes.
atsakoties.
audzēt rudzus.