godam nepietiks vietas, ja mēs visi lamāsi mies un lamā sim city ar galveno centrālo centrāldaļu tajā vietā kad nonācām drausmīgi gribējās čurāt nokārtoties pa mazajam pietupt un uzpampt kā balona bumbai kās pārlido stratosfēriskos šķīvjus un saceļas pret ētera galveno kārtu kura ir plika un nabaga un kurai visi slāņi pakāpeniski noārdās, lai nestu vietu jaunai saulei kura nekad neatnāks tajā nozīmē, ka mēs vienmēr skatīsimies priekšā un nezināsim, kas ir tas, kas mūs velk uz zemi lejā lejā bet tikai nātrītes un piparmētrītes mūs pasargā no iestigšanas līdz padusei un izskatīšanās patētisk ar tādām roku kustībām tikai nacionālo orķestri diriģēt uz driģenēm sēdošu un visiem liesmas dupsī spļaujošu tādēļ mēs arī ik katru rītu ejam pie slavenā pieminekļa nosalikt ziedu kubuliņu un uzraut uzaci cik viss lepns palicis ka pat kāju nav ko sniegā spert lai neatstātu savas pēdas tad jau labāk lidināties pārdesmit centimetrus virs zemes un pārstāt gudri kurkuļjurīt turi bikses cieši klāt tūlīt nāks zaldāts šaut zvirbuļu jūru tad būs padzerties tad ledus būs izkustināts tad zivtiņa ar asti karāsies katla malā cik dūšīgi paēdis tik daudz malas saskaldījis ņem cik vari panest un vienmēr izskaties brangs brangs