pēc smēķēšanas klases es nonācu podagras kalnā, kura lielie, sārtie vaigi manu matus padarīja kailus, un es tiku ievēlēts tā valdē, kura uz maniem jautājumiem atbildēja ņaudot. tā neies krastā, ahā, ā, tad ienāca rūķis ar elektrisko ģitāru, ieslēdz pastiprinātāja slēdzi, štepselī sāka rāpot skudras un ar cirvīti izcirst maizes rīvē robus, kuros iemitināja savus bēgļus vecākus, to bērnus, bērnu bērnus un dažādu pakāpju radiniekus, kuri pamazām juka prātā un bira ārā no sabiedības kā zirņi, kas pākstī tik ilgi nosēdējuši, ka vecākais dēls traks palicis pa pasauli skrienot, ka nemaz nejaudāja apēst trīs vasaru ražu, tāpēc aizlipinājis acis ar pusvārītiem rīsiem viņš metās virsū randomiem putniem un plēsa tiem spārnus, tas ir, ja jaudāja tos vispār noķert, tāpēc tas dažkārt izvērsās komiski. tas ir, kad viens saprot, ka ir sasniedzi pirmo apli un sāk mazliet atkārtoties, bet diena ir nogalināta, un es redzu savas skumjas prom paņemamas un debesu līnija viņam nākvirsū, lai, iekāpjot mašīnā, varētu dziedāt garas un stieptas dziesmas, jo mēs iesim uz pilsētu un tur staigāsim visu nakti, tur mēs būsim debesīs un visu prožektoru centrā, tāpēc, mās, iztaisno savu kleitu, sakārto matus, mēs esam pa vidu. es tev parādīšu ceļu