hermētiski noslēgtas daivas ar brillēm par velti. es stiegos kraujās mērauklās gargemeļos stipros vārdu vezumos un domu graudos ar kāpurķēžu radzeni. es biju izdilis un nomazgājies par pētersīli palicis un saposies pēc visiem modes kliedzieniem un gaujas starta kapitāls mani uzraunāja. es teicu, tiekam, un lauzos ārpusē kā kaķa pagāns metu lustras līkumoju staigāju pa verandu līdz līkumā iekāpu un guļus iznācu vēdstiklos nomazgāt savas iesnas ar pētersīli un vērmeli un dundegu bazāru un kurtku biju aplicis ap pleciem un laizīju strutainu līkumu. tu būsu jūgends un mēs visi barokāli domāju tā sanāks glauni un es iecemmēšos un iecementēšos un laizīšu partitūras ar visiem varenajiem un sniegā izceptajiem, lai saskaldītu malku matos ievērptu palagu un galdaut un drupačās sačakarētu nieres un domas paviljona gaišajā pagalvī mūsdienas ieperina un sastop to ar visiem iemesliem, kuru vakarēdiens bija laimes garainis un nomazgā savas paviršās sniegotās kakla gumijas un ienes to visiem piemērotos vairuma sniegos, lai ar kaujas karti uz galda pavilktos no visiem iemesliem un domas paviļātu mutē par visu ir padomāts. es teku un domas tek līdzi kā kakla skriemelis mani māzē un āzē un sastop jau to visu vareno, ko biju saplacinājis un izdibinājis, bet tad attapos un sakoncentrējos par visiem labākais ir vērmanes dārzs, kur vienam palika skumji, bet otram palika grūti ar vēderu rūca un dūmos staigāja vērienīgos ierakumos nomazgātos un satītos ar statuju pāri pār galvu ar atvēzienu un sudraba perēkli kā kāju pieliekošs un atstājošs mērinstrumenta brālis grāvī staigā mazas meitenes ienes kaklarotas biržā barankas attek no mērinstrumenta un pakļaujas mūsu iegribām tik ļoti mēs viņas gaidījām un staigājām pēc pēdējās modes, lai atkal attaptos un ienestu mūsu varenību ielikņos un gaismas paviljona resnajā nē jau ienāca tas pats ar karti uz zoda un nevarēja manas iesnas pavilkt cik ļoti tik pietika un es nevarēju vienā rāvienā mūžsenos pagriezienos iestumties un dalīt savas paviršas un nevienam nevajadzīgas bet tas pun un tas tur ienāk un laižas un graužas un saikne rodas un es nevaru sazvanīt mūzikas instrumentu kārbu un domas pavilka manas aizas uz visiem ienestiem mūžiem un dienu devām un daivām un klajiem grādiem un sniegotiem kalniem un mušmires iznira no vienpatības un dalīja manas rētas un ainavas asinīs izklātas mūrniekiem piebrauktas klāt ar vezumu nierēm un staignājiem mūzika izplalika un es bijau atģidies, lai jau visiem ir ienācis prātā, bet tikai ne man, tikai ne man. ar laidara siksnu mēs laizījām bijušo gāgānu karu un ienesa stingri pa bravūru un dienas gaidāmā daļa manas stomotologa barības vadus ir iznēsājuši un tagad es gaidu mūža mušmires un mušas laikam klaigā, bet es neesmu drošs, tāpēc durvīs atskan zvans un es baidu manas ausis ārā pa skaļruņiem un ienes mūžam palkušās nevienmērības ienestie saišķi un ledāji