un rīt brīvdiena.
kā es rīt gulēšu. vismaz man tā tīk domāt. nedēļu no vietas ik rītu esmu cēlusies vēlākais 5.30 un vienīgais labums no tā visa ir tas, ka tās ir pārmaiņas un es neceļos viena. 5.50 ik rītu 1.stāvā satiekamies un abi cīnītāji dodamies. protams, ja vien es neesmu aizgulējusies, jo tad ir klauvējiens pie durvīm un man gandrīz sirdstrieka. šonedēļ tā bija divreiz. divreiz.
kopumā interesanti, sarunas, kas risinās no rīta un kāda katru dienu ir balss un miega daudzums asinīs, jooo citubrīd jau liekas totāls neprāts. bet visi tie smiekli un savstarpēja uzmundrināšana ir kas citādāks.
pēcpusdienas ap kādiem trijiem ir vissmagākās, jo neprātīgi nāk miegs un tad tā vien liekas, ka nekas nav saldāks par kārtīgu devu miega. nujā. 2d es ļāvos un aizdevos prom kādos četros un pagulēju pāris stundas. jāsaka, tā drošvien (cerams) bij` pēdējā tāda reize, jo pamodos es īgna, neizgulējusies (protams!) un vēl bija jāgatavojas rītam. nav jau tas agrais rīta variants priekš manis, bet es pārstellēšos un pierādīšu sev, ka ir gan.
nu tas tā, runājot par sevis pārliecināšanu un mīlestību pret rbi.