esmu grēkojusi visu dienu. kā trijos naktī iemigu tā pamodos tikai divos. uzēdu cepumiņus un iemigu atkal.
tagad esmu pamodusies (pat ne žirgta), bet domāju, ka vajadzētu iziet ārā, kaut līdz veikalam un nopirkt ko ēdamu. (un alu sagribējās)
nav mazākās vēlēšanās ģērbtiies, kaut kur iet, un sastapt cilvēkus. šodien negribu neko.
mazliet ag naraizējos, jo šī jau ir otrā nedēļas nogale, kad nav spēka neko darīt. tīri fiziski nav.
nu morāli esmu jau no vakardienas, kā tvaikojošs katliņš.
nerimstos.
gribu aizmirsties un nedomāt, vispaaaar. gribu aiztaisīt durvis uz to istabu, kurā iekšā viss, par ko .. par ko man sāpīgi domāt.
ja vien varētu apēst 20 dzērvenes un sākt smaidīt. un man neko citu nevajadzētu.