slima.
kojās.

vakardienas mazās darba vietas svinības izvērtās kā slimības izlaušanās. vienā brīdī likās, ka galva pārsprāgs un man bij` vienalga.
aizmigu andra gultā un pamodos ap pusdiveim ar sajūtu, ka viss, es miršu. laigan galvassāpju padarīšanas man nav svešas, man bij` bail. citreiz domāju, no kā tās galvassāpes ir. no tā, ka manī ir sajūtas, ka laužas uz āru vai kas nopietnāks. citreiz tiešām bail. bet līdzko sāpes pāriet (vienmēr gan no tabletēm un miega), es par to aizmirstu līdz nākamajai reizei. norakstu to kā migrēnu. pārsvarā 3 dienas pēc kārtas mēnesī, tāpēc zāles vienmēr līdz, tās izdzerot pāriet un var dzīvot tālāk. vēl interesantāk, kāpēc zāles palīdz tikai pret fiziskām kaitēm. un es nezinu, vai man par sevi jāuztraucas, ja neviens cits to nedara.

bet vispār līdz vakardienas vakaram bij` vien` tikai iesnas un klepus. nu jau liekas, ka ir vēl kaut kas ar vēderu. iekšā nekas neturas.
jēziņ, skaista 7diena, saule apspīd visu, bet es pat nevaru iziet ārā un to apskatīt. redzu tik pa logu, kā ēnas kustas. arī kā vējš kutina koku lapas un tās sparīgi pretojas grozoties šurpu - turpu.