agrāk es domāju,ka neko nesaprotu no mūzikas.un ka nedzirdu to.tiesa gan - skolas kora diriģents pēc obligātās noklausīšanās,kas mums bija visiem - mani mēģināja parliecināt iemainīt sportu pret kori.nekas manā bērnībā, ne vēlākajos gados nebija tāds,lai pamudinātu mani pievērsties mūzikai.arī tam diriģentam tas neizdevās.man taču bija jābrauc uz sacensībām.man taču tur bija rezultāti.man taču...draugu bariņā padziedāšana beidzas ar to,kad man ieteica apklust.sapratu,ka balss man nav.notis zinu tik, cik skolas obligātajā programmā paredzets un basta.ja tev stastīs,ka tev lācis uz ausim uzkapis - tu noticēsi un sajutīsi lača atstātās pēdas.tu klusēsi smalkjūtigi,kad citi kauks - puuuuuuuuuuuut veeeeeeeeejiinjiiiiiiiiiiiiiiiii
un jā - joprojām neprotu pēc notīm spēlēt.
taču citādais pamats pēc laika man neliedza paņemt rokās basģitāru.man viss balstijās uz "varbūt tomēr..."
to gan nu sen jau esmu iemainījusi pret elpas atņēmējiem.
kāds cilvēks klausijās manā dungošanā un reiz teica - es uzspēlēšu.Tu uzdziedi pa virsu.
dziedāju.
un vēl tagad dziedu.
reizēm mēs paši nezinam,cik varam.un ko.
http://www.southern.net/southern/band/NASTA/sounds/TG231.mp3
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: