Ticība, cerība, mīlestība
Vakar aizgāju gulēt ar savādu sajūtu.
Kamēr esmu šeit un Viņa tur, t.i., kādu 50km attālumā, es jūtu saikni ar Viņu. Liekas, ka Viņa ir blakus istabā. Lasa grāmatu vai kaut ko ļoti klusi dara. Jūtu tādu siltuma sajūtu. Tad es tik ļoti neilgojos pēc Viņas. Bet jau pēc dienas es būšu pavisam citā valsti, un man bail, ka tad es vairs nejutīšu šo saikni. Ar katra kilometra attālināšanos, es zaudēšu saiknes sajūtu.
Es ļoti ceru, ka šis mēnesis bez mūsu saiknes liks tikai saprast, kas ir svarīgākais. Es ceru, ka man nāks par labu cita vide. Es ceru, ka Viņa domās tikai to labāko, kas mums bija, ir un varētu būt. Un visvairāk jau ceru, ka pēc manas atgriešanās, mēs sakārtosim visu pa plauktiņiem, un viss nokārtosies. Īstenībā es jūtu, ka viss būs kārtībā. Jo tomēr mēs tik ļoti cenšamies...