Rudens
Rudens. Pūš vējš. Viss liekas spilgti sarkanos toņos. Man vēl nekad rudens nelikās tik vilinoši skaists.
Es sēdēju parkā uz nolupuša soliņa, kam blakus atradās ozols. Tas nesakustējās pat tad, kad vējš kļuva spēcīgāks. Tajā brīdī es jutos tik mierīgi un viegli... tik spēcīgi kā šis ozols.
Es saliku rokas kabatās un gaidīju... Gaidīju, kad ieradīsies mana rudens miera osta...
-Mm... - Viņa, ieraugot mani, pēkšņi apklusa.
Viņa apsēdās blakus, un tāpat kā es, saliek rokas kabatās. Mēs vērojām, kā krīt sarkanās un dzeltenās lapas. Tās krīt tik bezcerīgi, bet laikam nav žēl, jo pēc pāris mēnešiem tās atkal būs zaļas un pilnas dzīvības. Tāpēc mēs tikai vērojam.
Ir lietas, ko es nesaprotu, un ir lietas, ko nesaprot Viņa. Tāpēc Viņa izvēlējās apsēsties man blakus, un es izvēlējos apsēsties tieši uz šī ļoti vecā soliņa, kas pārdzīvojis neskaitāmus rudeņus.
Dažkārt Viņa var nepateikt neko, bet es sapratīšu. Dažkārt es varu neteikt neko, un Viņa sapratīs. Arī rudens mums nesaka neko, bet mēs saprotam. rudens mūs atveda uz šo pasakaino vietu, un rudens atkal to izdarīs, lai mēs redzētu, kā atkal lapas krīt, un ozols joprojām nekustās, un mēs joprojām turam rokas kabatās. Un atkal ir mierīgi un viegli...