Viss mainās. Tik ātri, ka man grūti izsekot notikumiem līdzi, kur nu vēl pierast pie tiem.
Depresija mani vēl nav pametusi. Dažkārt smaidu, dažkārt raudu, dažkārt nerunāju un dažkārt runāju par daudz. Bet patiesībā tas viss ir dēļ neskaitāmo domu, kas manā galvā nav bijušas tik lielā kvantumā jau ļoti sen. Es vēl tikai mācos paškontroli, bet dažkārt tomēr ķēde noraujas unn gribas izkliegt un izskriet savu sāpi vietā, kuru pat izgriezt neizdodas.