Tiešām jūtos kā datortārps, jo tikko atskrūvēju savu kompīti, lai iztīrītu ventilāciju, ko nekad neesmu darījusi.
Un vēl tieši tagad es nevaru aizmigt, jo domāju par to, kāpēc cilvēkiem ir tik daudz vēlmju, bet tajā pašā laikā atsakās no to lielākās daļas. Man vienmēr ir licies jocīgi, ja cilvēks ir par kaut ko neskaidrs un nespēj izšķirties par kaut ko. Laikam tāpēc, ka esmu cilvēks, kam nepieciešama stabilitāte. Un vēl man jocīgi liekas teikt vienu un to pašu vairākiem cilvēkiem, kur nu vēl runājot par rīcībām. Kur palika cilvēka orģinalitāte? Vai tiešām cilvēki kļūst sekli un vienmuļi?
Par laimi, es vairs nepinos ar tādiem cilvēkiem. Tagad ir savādāk un tagad ir labāk.