No bībeles
Korintiešu bībele 13:1-13

"Ja es runātu cilvēka un eņģeļa mēlē, bet man nebūtu mīlestības, tad es būtu tikai skanīgs gongs vai šķindošs bungu šķīvis.
Ja man dāvātu pareģojumu, un es spētu izprast visas mistērijas un visas zināšanas, un, ja man būtu ticība, ka es spētu pakustināt kalnus, bet man nebūtu mīlestības, es būtu nekas.
Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir laba. Tā neskauž, tā nelielās un tā nav lepna.
Tā nav rupja, tā nav viegli nokaitināma, tā nekad nav nepareiza.
Mīlestība nesajūsminās par ļaunumu, bet iepriecina ar patiesumu.
Tā vienmēr sargā, tā vienmēr uzticas, tā vienmēr cer, tā neatkāpjas.
Mīlestība nekad nepieviļ. Bet, kad ir pareģojumi, tie beidzas; kur ir valodas, tās būs nozagtas; kur ir zināšanas, tās aizies.
Jo mēs zinam un pareģojam,
bet, kad nāk pilnība, pazūd nepilnība.
Un tagad trīm lietām ir jāpaliek: ticībai, cerībai un visvairāk jau mīlestībai."

Kaut kā ar mokām iztulkoju šo skaisto formulējumu vārdam mīlestība pēc Bībeles. Un, jo vairāk es iedziļinos šajā īsajā stāstījumā, jo vairāk es saprotu, ka tas, kas manī ir iekšā tagad, ir patiess. "Mīlestība nekad nevar būt nepareiza"
Mani bieži mocīja sirdsapziņa un tas, vai esmu grēciniece, par to, ka es neesmu tāda kā citi, kas spēj mīlēt pretējo dzimumu. Likās, ka tas, ka mīlu sievieti ir grēks. Bet izlasot šo fragmentu un dažus citus rakstus no Bībeles, es sapratu, ka tas,ka mīlu sievieti nav grēks, jo Dievs visvairāk vēlas, lai uz šīs Zemes mājotu patiesa mīlestība un miers. Un man ir gan patiesa un skaista mīlestība, gan miers, kad esmu kopā ar savu sakranmataino būtni.