Kas liks man priecāties par rudeni,
kad apkārt redzēšu tikai dūmu mākoņus?
Kas man liks redzēt saules spožos starus ziemā,
kad skatīšos baltā un tukšā sienā?
Kas aizpildīs tukšo vietu manā istabā,
kad nakts nāks klāt?
Kas pasargās mani no ļaunā,
kad tumsa parādīsies?
Kas liks man justies droši,
kad apkārt klīdīs tūkstošiem melu?
Kas liks man justies viegli,
kad degs uguns dusmas?
Kas dāvās man sirds dāvanas,
kad pārņems skumjas?
Kas liks man smaidīt,
kad pasaule liksies negodīga?
Kas dāvās man spēku,
kad tas izsīks?
Kas dāvās man mīļumu,
kad gribēsies raudāt?
Kas dāvās man rūpes un raizes,
kad jutīšos vientuļi?
Kas teiks, ka esmu zelts,
kad jutīšos kā mēsls?

Kas Tev to liks just?
Kas Tev to dāvās?
Kas Tev to teiks?
Kas? Kas? Kas?

Un, kad viss jau būs palaists,
Tu sapratīsi.
Un, kad viss jau būs saprasts,
Es pateikšu - Tu zini...