šodien beidzot biju pilsētā, kur ap pulkstens pieciem biju ieskrējis maximā pa lēto iepirkt ko ēdamu, un tur ar mani arī notika šīs dienas centrālais notikums. grozoties gar maximas konditorejas stendu, mēģināju noskaidrot, cik maksā plastmasas kastiņās safasētie ķiploku grauzdiņi, kas balansēja sakrauti uz šauras slīpas maliņas virs stikla vitrīnā izliktajām tortēm, un kaut kā neveiksmīgi tvēru pēc augšējās kastiņas, tā, ka apakšējā nekavējoties bīstami sašūpojās, iegāzās iekšā vitrīnā un uzkrita tieši virsū treknai šokolādes tortei, pie tam tik neveiksmīgi, ka aplauza smailās, stilizētās cepumpuķes ziedlapiņas pašā taukainās mandalas centrā un izskatījās, ka ar visu kulinārisko skaistumu cauri ir. es to redzēdams, pārbijos, ka tūliņ par skādi būs jāmaksā, sarāvos, aši un zaglīgi pametu skatu visapkārt, nokonstatēju, ka neviens notikušo nav ievērojis, ātri noliku paņemtos grauzdiņus (24 santīmi) atpakaļ vietā, brīdi kā tāds sivēns no milna pasakas paminstinājos un pamīņājos no vienas kājas uz otru, ar domu, ka laikam jau drīz būs lietus, nopriecājos, ka biezbriļainnā pārdevēja vēl arvien kapājas pa salātu toveriem, žigli, bet nesekmīgi mēģināju ar acīm saganīt kaut kur paslēpušos sagandētās tortes cenu, bet, kad tas neizdevās, līganā, bezrūpīgā solī devos tālākā veikala apgaitā, ik pa brīdim tik pametot skatienu atpakaļ, lai pārliecinātos, vai briesmīgā avārija jau nākusi gaismā vai nē, vairākas reizes pat nodefilēju šurpu turpu gar katastrofas vietu, tomēr aina, paldies dievam, nemainījās, un pat tad, kad minūtes divdesmit vēlāk gatavojos jau maximu pamest, resnā pārdevēja stendā vēl arvien neko nemanot griezās ap savu asi (laikam akla, goda vārds!), grauzdiņi joprojām gulēja izārdītajā šokolādes pļurā, bet manī progresējot turpināja augt iekšējs miers, līksmība un kaut kāds nejauši noķerts, noziedzniecisks apmierinājums par to, ka atkal esmu izsprucis sveikā. vēlāk, kad mājās stāstīju par notikušo savam draugam, viņš momentāni izteica dziļu nožēlu, ka nav bijis klāt notikuma vietā ar fotoaparātu, jo nelaimīgā ķiploku grauzdiņu kārba, kas tik neestētiski iepļekājusies šokolādes tortei tieši sejā, viņaprāt būtu labs fotoobjekts, bet es viņu savukārt centos apbēdināt ar tekstu, ka diez vai tur iekšējas drošības apsvērumu dēļ kādam vispār ļauts fotografēt, jo kurš tad nezin, cik stingri tagad ar tādām lietām ir veikalos, var pat gadīties, ka apsargi tādu fotomednieku ievelk dienesta telpās, atņem filmiņu, apvaino visos nāves grēkos un šajā gadījumā vēl liek norēķināties par sačakarēto produktu.