uzrakstīšu kaut ko fizioloģiski riebīgu, bet neapšaubāmi labu un mazliet komisku. šorīt pēc nodušošanās, aizgriežot krānu un velkot vaļā aizkaru, pēkšņi sajutu, ka nāk purkšķis. daudz nedomāju un nopurkšķināju ar, kas tad tur, parasta lieta, purkšķis, tomēr šoreiz, par lielu apbēdinājumu, jutu, ka viņš diemžēl nenāk viens. lai pārliecinātos par izjūtu pareizību, ņēmu un paraudzīju to vietu ar roku, un kā jūs domājat, ko es TUR atradu? ne vairāk ne mazāk kā manā nabaga slimajā anusā atmiekšķējušos kaula šķembu! to pašu šķembu, ko toreiz daugavmalā, ar biedru grupu svinot kārtējo otrdienu un šķinot iekšā kūpinātus cāļus, noriju, to pašu, kas jau gandrīz mēnesi tur kaut kur iedūrusies lika manai mīļajai pēcpusei asiņot pie katras lielās padarīšanas! nu tā beidzot bija dabūta ārā! kādas tik domas nebiju par šo tēmu izdomājis, kādas tik versijas izcilājis! mjā, te tev nu bija žāvētās vistas žāvētā dēla atriebība! tagad gan esmu pa īstam priecīgs, tik priecīgs, ka neskatoties uz tēmas smirdīgumu, nolēmu par šo svarīgo notikumu iepostēt pat cibā.