skatos televizorā uz agnesi no triānas parka un pat kaut kā kauns atdzīties, jo labu teikt pārsvarā kaut kā mulsinoši, jo ļoti reti kad kaut kas ir tiešām labs tieši man, bet agnese man ir reāls pārsteigums. jo viņa šķiet ir vienīgā meitene uz latviešu skatuves, kura man tiešām ļoti ļoti patīk. un zin kā dāvida psalmos teikts - saldi ir acij sauli redzēt. un ko tur liegties - viņa ir nenormāli līdzīga vinončikam. toreiz, kad viņi tikko sāka ar savām sarežģītajām dziesmām, viņai bija kaut kādi linu kodaļu dredi un balinātas skropstas, pēc tam kaut kāda stulba melna parūka un tās milzu skropstas un viņa izskatījās atbaidoši, un es viņu izslēdzu pat neieslēdzis, bet tagad, kad viņai īsi matiņi un atklāta seja, man arī acis atvērās. es pat nezinu, kā tas triānas parks tagad spēlē, bet tas nemaz nav svarīgi, jo es skatos uz agnesi, vienkārši skatos kā savu mīļāko filmu skatītos un man ar to pietiek.