burvju kalns ievilka, vajadzēja tikai mazliet pierast. vienā vietā jau smējos, lai gan grāmata it kā nav no smieklīgajām. bet tas ir rādītājs. man. tā smiešanās nopietnās grāmatās. jo ja nopietnā grāmatā var smieties, tad tā ir laba nopietnā grāmata. tā savulaik smējos lasīdams dostojevska besus. braucu autobusā, lasīju un nevarēju noturēties - kratījos no smiekliem, apkārtsēdošie jau sāka ieinteresēti skatīties. tagad atkal. pilnīgi tēli parasti ir gan nopietni nesmieklīgi, gan smieklīgi, jo tāda tā pilnības daba. nu kaut vai tā šošā kundzes durvju dauzīšana, absolūti labi. man vispār tā šošā kundze nez kāpēc stāv acu priekšā renātas ļitvinovas izskatā, kas ir papildus bonuss no manis paša paura.