Pastāsti, ja tas nav pārāk personiski!

Es kā daļēji krievu kultūrās pērlēs un mēslos uzaudzis bērns (jauktās ģimenes, ziniet) esmu traumēta ar privātiem reliģiskiem meklējumiem. Agrāk es to nojautu ļoti neeksplicītā veidā, bet tad gluži nesen, sākot interesēties par Sudraba laikmetu Krievijā, sāku aptvert, no kurienes nāk šīs noslieces. Bet tas tā. Vienkārši saistībā ar šīm kultūrnoteiksmēm, ko es izjūtu sāpīgi, saasināti un ar zināmu devu sentimenta, es.. nez, kā lai to pasaka.. nu ja es samanu tādas noskaņas (neeksplicētas un visumā tikai impicītas) pie citiem cilvēkiem, tad manī rodas nevis ziņkāre, bet vēlme. Tāda, kāda varētu rasties, ejot gar savām bērnības mājām, kurās jau sen dzīvo citi cilvēki.

mana pieredze ar pareizticību tāda, ka tā, salīdzinot ar rietumu variantu ir galēji intraverta un uz iekšējās motivācijas balstīta, resp. nekad nav tā kā izskatās, bet reizēm tieši otrādāk. tam ekstrēmajam dostojevska stāstiņam par slepkavu, kas pirms sišanas ar cirvi pārkrustījās tomēr ir liela jēga. un vēl svētceļnieka vārdi: lūdzies un dari ko gribi. un vēl tā apjausma, ka ticība ir nevis staru vainags galvā un saru vica rokā kā katoļiem, bet visa ķermeņa, visas cilvēcības dievišķošana, matērijas iesvētīšana. tas rada iekšienē kaut kādu tādu apgabalu, ko grūti pat nosaukt vārdā, kas atrodas kaut kur sirds rajonā, kur dzīvo motīvi un kur ciešāk ieskatoties to dieva seju vienmēr var saredzēt un sarunāties ar to, lai cik ārēji netīru dzīvi tu nedzīvotu. kamēr rietumos viss pārsvarā ir juridiski sakārtots un strukturēts. tāpēc jau tā ir, ka pie mums viss ārēji glīti un kārtīgi, bet bez sirds, bet pie krieviem tieši otrādi.

jo kas tad tur bija? jēzus teica, ka viņš visu laiku runā līdzībās un tikai. nu re. līdzības visbiežāk ir diametrāli pretējas tiešajām nozīmēm. bet oficiālā kristietība tās tulko ļoti vulgāri un principā pa taisno, no ārpuses, tādējādi jēzus domāto apgriežot ar kājām gaisā un radot anti-kristietību. tāpēc jau pāvestu daži apsaukā par antikristu. cik miljoniem dzīvju nav sačakarēts un viss dieva vārdā. tā es to saprotu lētā izklāstā.

oficiālā kristietība ir politika.

man jau ar tā liekas. pilnīgi nenormāls veidojums. kamēr vieni kaut kur klintīs sēdēdami met ūdenī striķī piesietu spaini, cerībā, ka dievs atsūtīs kādu zivi, citi sēž zeltītos krēslos, izdod dekrētus un aizlūdz par visu pasauli.

a tad tev ir pat pieredze ar pareizticību? pareizi, tu arī kaut ko rakstīji par pareizticīgo lieldienām. nekad nebūtu domajusi. jā, es tev par intraverto pilnīgi piekrītu. ai, vispār par to ir grūti runāt, tā ir lieta, ko grūti publiskot, ne jau tāpēc, ka būtu kauns, vai kaut kā tā, bet tāpēc, ka kaut kādas iekšējās struktūras padara to grūti komunicējamu.

nu ja ka ir. es tač no 21 līdz apmēram 30 gadiem (ar dažām īsām pauzēm) pa pareizticīgo baznīcu vien ņēmos, izstudēju seminārā 3,5 gadus, gandrīz gribēju iet par mūku :)) biju visu ko samācījies, baznīcas vēsturi, teoloģiju, liturģiju utt. tagad tikai viss no galvas kā ar slotu izslaucīts, un labi vien ir. jo vairāk zini, jo grūtāk dzīvot.

tad jau tu esi kā tas lācis, kas uz Roņu salu aizpeldēja:)

:)) es gan te izrunājos, un kaut kā atkal sāk likties, ka garām :) bet nu labi, kā ir tā ir, ko tur daudz.

nav, nav garām. tu iedomājies, kā lācis iet pa ledu - kā tas var būt garām?:)

baigi ķepas slīd..